celex_id
stringlengths 11
15
| lang
stringclasses 24
values | input_text
stringlengths 10
1.13M
| keyphrases
sequencelengths 2
45
|
|---|---|---|---|
62007CJ0055 | sk | Návrhy na začatie prejudiciálneho konania sa týkajú výkladu smernice Rady 97/81/ES z 15. decembra 1997 týkajúcej sa rámcovej dohody o práci na kratší pracovný čas, ktorú uzavreli UNICE, CEEP a ETUC (
Ú. v. ES L 14, 1998, s. 9
; Mim. vyd. 05/003, s. 267), ako aj zásady rovnosti zaobchádzania s mužmi a ženami.
Tieto návrhy boli predložené v rámci sporu medzi spoločnosťou Subito GmbH (ďalej len „Subito“), ako aj jej právnymi zástupcami, pánom Michaelerom a pani Volgger, a Amt für sozialen Arbeitsschutz, predtým Arbeitsinspektorat der Autonomen Provinz Bozen, a Autonome Provinz Bozen z dôvodu porušenia vnútroštátnej právnej úpravy stanovujúcej povinnosť oznamovať pracovné zmluvy na kratší pracovný čas.
Právny rámec
Právna úprava Spoločenstva
Smernica 97/81 si kladie za cieľ vykonať rámcovú dohodu o práci na kratší pracovný čas uzavretú 6. júna 1997 medzi všeobecnými prierezovými priemyselnými organizáciami, a to Úniou priemyselných a zamestnávateľských konfederácií Európy (UNICE), Európskym strediskom podnikov s verejnou účasťou (CEEP) a Európskou odborovou konfederáciou (ETUC), uvedenú v prílohe tejto smernice (ďalej len „rámcová dohoda“).
Prvé a druhé odôvodnenie preambuly rámcovej dohody stanovuje:
„Táto rámcová dohoda je príspevkom k celkovej európskej stratégii pre zamestnanie. Práca na kratší pracovný čas mala v nedávnych rokoch významný vplyv na zamestnanie. Z toho dôvodu venovali zmluvné strany prioritnú pozornosť tejto forme práce. Zámerom strán je zvážiť potrebu podobných dohôd vzťahujúcich sa na iné formy pružnej práce.
Uznávajúc rozdielnosť situácií v členských štátoch a potvrdzujúc, že práca na kratší pracovný čas je veľmi dôležitá v určitých sektoroch a činnostiach, ustanovuje táto dohoda všeobecné zásady a minimálne požiadavky pre prácu na kratší pracovný čas. Ilustruje ochotu sociálnych partnerov stanoviť všeobecný rámec na odstraňovanie diskriminácie pracovníkov na kratší pracovný čas a pomôcť rozvoju príležitostí pre prácu na kratší pracovný čas na základe prijateľnom pre zamestnávateľov a pracovníkov.“
Ustanovenia rámcovej dohody, ktoré sú na účely prejednávanej veci relevantné, znejú:
„Všeobecné dôvody
…
5.
keďže zmluvné strany pripisujú význam opatreniam, ktoré by umožňovali prácu na kratší pracovný čas pre mužov a ženy na účely prípravy na dôchodok, zosúladenia pracovného a rodinného života a využívania príležitostí vzdelávania a školenia na zdokonaľovanie svojich schopností a pracovných príležitostí v spoločný prospech zamestnávateľov a pracovníkov a spôsobom, ktorý by napomáhal rozvoju podnikov;
…
Doložka 1: Účel
Účelom tejto rámcovej dohody je:
a)
zabezpečiť odstránenie diskriminácie pracovníkov na kratší pracovný čas a zlepšiť kvalitu práce na kratší pracovný čas;
b)
umožniť rozvoj práce na kratší pracovný čas na základe dobrovoľnosti a prispieť k pružnej organizácii pracovného času spôsobom, ktorý zohľadní potreby zamestnávateľov a pracovníkov.
…
Doložka 4: Zásada nediskriminácie
1.
Pokiaľ ide o podmienky zamestnania, s pracovníkmi na kratší pracovný čas sa nebude zaobchádzať nevýhodnejším spôsobom ako s porovnateľnými pracovníkmi na plný úväzok len preto, že pracujú na kratší pracovný čas, pokiaľ nebude odlišné zaobchádzanie odôvodnené objektívnymi dôvodmi.
2.
Tam, kde to bude možné, bude platiť zásada časového pomeru (
pro rata temporis
).
3.
Úpravy na uplatňovanie tejto doložky budú definovať členské štáty a/alebo sociálni partneri so zreteľom na európske právne predpisy, vnútroštátne právne predpisy, kolektívne zmluvy a prax.
4.
Tam, kde to bude odôvodnené objektívnymi dôvodmi, členské štáty po porade so sociálnymi partnermi, v súlade s vnútroštátnym právom, kolektívnymi zmluvami a praxou, a/alebo sociálni partneri môžu, podľa potreby, umožniť prístup k zvláštnym podmienkam zamestnania podľa služobnej doby, odpracovaného času alebo pracovnej kvalifikácie. Kvalifikácie, vzťahujúce sa na prístup pracovníkov na kratší pracovný čas k určitým podmienkam zamestnania, je potrebné pravidelne kontrolovať so zreteľom na zásadu nediskriminácie vyjadrenú v doložke 4.1.
Doložka 5: Príležitosti pre prácu na kratší pracovný čas
1.
V súvislosti s doložkou 1 tejto dohody a zásadou nediskriminácie medzi pracovníkmi na kratší pracovný čas a plný úväzok:
a)
členské štáty, po porade so sociálnymi partnermi, v súlade s vnútroštátnym právom alebo praxou, by mali identifikovať a analyzovať prekážky právnej alebo správnej povahy, ktoré môžu obmedzovať príležitosti na prácu na kratší pracovný čas, a podľa možnosti ich odstraňovať;
b)
sociálni partneri, konajúc v rámci svojej právomoci a prostredníctvom postupov ustanovených v kolektívnych zmluvách, by mali identifikovať a analyzovať prekážky, ktoré môžu obmedzovať príležitosti na prácu na kratší pracovný čas, a podľa možnosti ich odstraňovať.
…“
Vnútroštátna právna úprava
Článok 2 legislatívneho dekrétu č. 61 týkajúceho sa vykonania smernice 97/81/ES o rámcovej dohode o práci na kratší pracovný čas, ktorú uzavreli UNICE, CEEP a ETUC (decreto legislativo n. 61, attuazione della direttiva 97/81/CE relativa all’accordo-quadro sul lavoro a tempo parziale concluso dall’UNICE, dal CEEP e dalla CES) z 25. februára 2000 (GURI č. 66 z 20. marca 2000, s. 4, ďalej len „legislatívny dekrét č. 61/2000“) stanovuje povinnosť zamestnávateľa zaslať v priebehu 30 dní po uzavretí zmluvy na kratší pracovný čas kópiu tejto zmluvy na príslušné riaditeľstvá inšpektorátu práce a sociálneho zabezpečenia.
Článok 8 legislatívneho dekrétu č. 61/2000 ukladá za nedodržanie tejto povinnosti správnu pokutu vo výške 15 eur za každého dotknutého zamestnanca a každý deň omeškania.
Oznamovacia povinnosť stanovená v článku 2 legislatívneho dekrétu č. 61/2000 bola zrušená legislatívnym dekrétom č. 276 z 10. septembra 2003 (riadna príloha GURI č. 159 z 9. októbra 2003).
Spor vo veci samej a prejudiciálna otázka
Rozhodnutiami z 25. marca a 29. apríla 2003 uložil Amt für sozialen Arbeitsschutz, predtým Arbeitsinspektorat der Autonomen Provinz Bozen, pokutu v celkovej výške 233550 eur spoločnosti Subito, ako aj jej právnym zástupcom, pánovi Michaelerovi a pani Volgger, ktorí porušili článok 2 legislatívneho dekrétu č. 61/2000 tým, že mu neoznámili niekoľko pracovných zmlúv na kratší pracovný čas.
Spoločnosť Subito a jej právni zástupcovia podali proti týmto rozhodnutiam odvolanie na Landesgericht Bozen.
Vnútroštátny súd vo svojom návrhu na začatie prejudiciálneho konania pochybuje o zlučiteľnosti povinnosti oznamovať zmluvy na kratší pracovný čas so smernicou 97/81. Hoci je cieľom tejto smernice podpora práce na kratší pracovný čas, predmetné vnútroštátne predpisy sledujú opačný cieľ, keďže povinné oznamovanie pracovných zmlúv na kratší pracovný čas predstavuje byrokratickú prekážku tohto spôsobu organizácie práce. Zvýšením ceny práce na kratší pracovný čas by tieto ustanovenia mohli viesť k nerovnosti zaobchádzania a k obmedzeniu hospodárskej súťaže v prospech podnikov zamestnávajúcich pracovníkov na pracovný čas v rozsahu ustanoveného pracovného času.
Vnútroštátny súd tiež uvádza, že dotknutá právna úprava vo veci samej poškodzuje nepriamo rovnosť medzi mužmi a ženami, pretože na kratší pracovný čas pracujú častejšie ženy (rozsudky z 13. mája 1986, Bilka-Kaufhaus,
170/84, Zb. s. 1607
; zo 7. marca 1996, Freers a Speckmann,
C-278/93, Zb. s. I-1165
; zo 17. júna 1998, Hill a Stapleton,
C-243/95, Zb. s. I-3739
, ako aj z 15. septembra 1998, Ansaldo Energia a i.,
C-279/96 až C-281/96, Zb. s. I-5025
).
Za týchto podmienok rozhodol Landesgericht Bozen prerušiť konanie a položiť Súdnemu dvoru nasledujúcu prejudiciálnu otázku:
„Sú alebo nie sú vnútroštátne ustanovenia (článok 2 a článok 8 legislatívneho dekrétu č. 61/2000), ktoré stanovujú povinnosť zamestnávateľa, aby zaslal v priebehu 30 dní po uzatvorení zmluvy na prácu na kratší pracovný čas kópiu tejto zmluvy na príslušné riaditeľstvo inšpektorátu práce provincie a v prípade opomenutia zaslania ukladajú pokutu vo výške 15 eur za každého zamestnanca a každý deň omeškania bez stanovenia maximálnej výšky správnej pokuty…, v súlade s ustanoveniami práva Spoločenstva a smernicou Rady 97/81…?“
Uznesením predsedu Súdneho dvora z 18. apríla 2007 boli veci C-55/07 a C-56/07 spojené na účely písomnej časti konania, ústnej časti konania, ako aj rozsudku.
O prejudiciálnej otázke
Vyjadrenia predložené Súdnemu dvoru
Talianska vláda tvrdí, že legislatívny dekrét č. 61/2000 sleduje rovnaký cieľ ako smernica 97/81, ktorej prebratie do vnútroštátneho právneho poriadku zaručuje, a to ochranu a podporu práce na kratší pracovný čas. Z tohto pohľadu predstavuje oznamovanie pracovných zmlúv na kratší pracovný čas nástroj umožňujúci zaručiť koordináciu činnosti všetkých zložiek poverených inšpekciou práce v Taliansku. Ide o opatrenie podporujúce boj proti práci načierno a umožňujúce, aby boli rôzne služby inšpekcie práce informované o trhovej praxi za pomoci databázy údajov.
Nejde zďaleka o byrokratickú prekážku, pretože toto opatrenie predstavuje pre zamestnávateľov záruku transparentnosti a pomáha bojovať proti nelegálnej práci. Táto formalita nevedie k žiadnej nerovnosti a ani k narušeniu hospodárskej súťaže medzi podnikmi.
Komisia Európskych spoločenstiev sa domnieva, že povinnosť oznamovať dotknuté zmluvy pracovnému inšpektorátu je v rozpore s cieľom smernice 97/81.
Táto smernica má za cieľ jednak odstrániť diskrimináciu pracovníkov na kratší pracovný čas a jednak umožniť rozvoj práce na kratší pracovný čas, najmä odstránením prekážok, ktoré môžu podniky odrádzať od tejto formy práce. Podľa smernice 97/81 musí byť k práci na kratší pracovný čas pristupované rovnako ako k práci na pracovný čas v rozsahu ustanoveného pracovného času, a to pokiaľ ide o pracovné podmienky alebo o prístup k zamestnaniu. Doložka 5 rámcovej dohody tak bráni vytváraniu prekážok, ktoré nie sú opodstatnené objektívnymi dôvodmi. Smernica vo svojich odôvodneniach odkazuje na vytvorenie všeobecného rámca na odstránenie diskriminácie, pokiaľ ide o pracovníkov na kratší pracovný čas a na rozvoj práce na kratší pracovný čas. Bod 5 všeobecných dôvodov rámcovej dohody stanovuje, že práca na kratší pracovný čas musí byť umožnená mužom aj ženám.
Hoci overenie, či takéto opatrenie objektívne odôvodnené prináleží vnútroštátnemu súdu, Komisia pochybuje, že v prejednávanej veci takéto dôvody existujú. Odkazuje na rozsudky z 12. decembra 1989, Messner (
C-265/88, Zb. s. 4209
, bod 14), a z 29. februára 1996, Skanavi a Chryssanthakopoulos (
C-193/94, Zb. s. I-929
, bod 36) a v tejto súvislosti pripomína, že treba zohľadniť sankčný režim spojený s dotknutým vnútroštátnym opatrením a najmä jeho primeranú povahu. V prejednávanej veci je však sankčný režim veľmi prísny, pretože pre pokuty nie je stanovená horná hranica.
Napokon sa Komisia domnieva, že nie je potrebné skúmať, či má predmetné vnútroštátne opatrenie diskriminačný účinok vo vzťahu k ženám, pretože táto otázka nemá dostatočne úzky vzťah k sporu vo veci samej.
Odpoveď Súdneho dvora
Smernica 97/81 a rámcová dohoda sa týkajú jednak podpory práce na kratší pracovný čas a jednak odstránenia diskriminácie medzi pracovníkmi na kratší pracovný čas a pracovníkmi na pracovný čas v rozsahu ustanoveného pracovného času.
Tento dvojitý účel vyplýva z pojmov doložky 1 rámcovej dohody (pozri bod 5 tohto rozsudku), ako aj z odôvodnení smernice 97/81. V tejto súvislosti treba pripomenúť, že odôvodnenie č. 5 tejto smernice uvádza, že „závery essenskej Európskej rady zdôraznili potrebu prijať opatrenia na propagáciu zamestnania a rovnakých príležitostí pre mužov a ženy a vyzývali k opatreniam zameraným na zvýšenie intenzity rastu zamestnaní, predovšetkým pomocou pružnejšej organizácie práce, spôsobom, ktorý by spĺňal želania zamestnancov a požiadavky hospodárskej súťaže“. Z odôvodnenia č. 11 tejto smernice ďalej vyplýva, že zmluvné strany rámcovej dohody „preukázali svoju túžbu stanoviť všeobecný rámec na odstraňovanie diskriminácie pracujúcich na kratší pracovný čas a prispieť k rozvoju potenciálu práce na kratší pracovný čas, ktorý bude prijateľný rovnako pre zamestnávateľov, ako aj pracovníkov“. Napokon podľa odôvodnenia č. 18 uvedenej smernice „Komisia vypracovala svoj návrh smernice v súlade s článkom 2 ods. 2 dohody o sociálnej politike [uzavretej medzi členskými štátmi a Európskym spoločenstvom s výnimkou Spojeného kráľovstva Veľkej Británie a Severného Írska (
Ú. v. ES C 191, 1992, s. 91
), pripojenej k protokolu (č. 14) o sociálnej politike pripojenému k Zmluve o založení Európskeho spoločenstva], ktorý ustanovuje, že smernice v oblasti sociálnej politiky ‚sa budú vyhýbať ukladaniu správnych, finančných a právnych obmedzení spôsobom, ktorý by zdržiaval vytváranie a rozvoj malých a stredných podnikov‘“.
V súlade s cieľom podporovať prácu na kratší pracovný čas ukladá doložka 5 ods. 1 písm. a) rámcovej dohody členským štátom povinnosť „identifikovať a analyzovať prekážky právnej alebo správnej povahy, ktoré môžu obmedzovať príležitosti na prácu na kratší pracovný čas, a podľa možnosti ich odstraňovať“.
Treba teda konštatovať, že článok 2 legislatívneho dekrétu č. 61/2000 tým, že ukladá podnikom povinnosť zasielať príslušným orgánom kópiu každej zmluvy na kratší pracovný čas, vytvára administratívnu prekážku, ktorá môže obmedziť možnosti práce na kratší pracovný čas v zmysle doložky 5 ods. 1 písm. a) rámcovej dohody.
V tejto súvislosti treba upozorniť, že žiaden prvok zo spisu predloženého Súdnemu dvoru vnútroštátnym súdom nenaznačuje, že uzavretie pracovnej zmluvy na pracovný čas v rozsahu ustanoveného pracovného času podlieha podobnej oznamovacej povinnosti.
Tvrdenie talianskej vlády, podľa ktorého je oznámenie odôvodnené potrebou bojovať proti práci načierno a umožniť, aby boli príslušné orgány informované o praxi zamestnávateľov, nie je presvedčivé. Aby mohli takéto obavy odôvodňovať opatrenie vo veci samej, musí byť toto opatrenie primerané sledovanému cieľu. Ako však uviedol generálny advokát v bodoch 46 až 48 svojich návrhov, existujú iné menej prísne opatrenia umožňujúce talianskej vláde dosiahnuť uvedené ciele v oblasti boja proti podvodom a práci načierno, teda v oblasti, v ktorej vnútroštátne orgány disponujú dozornými, inšpekčnými a policajnými nástrojmi.
Okrem ekonomickej záťaže, ktorou táto administratívna oznamovacia formalita priamo zaťažuje podniky, treba tiež uviesť, že článok 2 legislatívneho dekrétu č. 61/2000 je doplnený sankčným režimom stanovujúcim pokutu vo výške 15 eur za každú predmetnú pracovnú zmluvu a za každý deň omeškania v súvislosti s jej oznámením bez toho, aby bola stanovená horná hranica pre celkovú výšku správnej pokuty.
Spojenie tejto administratívnej formality a uvedeného sankčného režimu prispieva k odrádzaniu zamestnávateľov od využívania práce na kratší pracovný čas.
Okrem iného hrozí, že povinnosť oznamovať zmluvy na kratší pracovný čas správnemu orgánu bude z dôvodu nákladov a sankcií, ktoré sú s ňou spojené, výraznejšie ovplyvňovať malé a stredné podniky, ktoré, keďže nedisponujú takými významnými zdrojmi ako veľké podniky, tak môžu byť vedené k tomu, aby sa vyhýbali spôsobu organizácie práce na kratší pracovný čas, ktorého podpora je cieľom smernice 97/81.
Bez toho, aby bolo potrebné vyjadrovať sa k výkladu zásady rovnosti zaobchádzania s mužmi a ženami, treba na otázku položenú Landesgericht Bozen odpovedať tak, že doložka 5 ods. 1 písm. a) rámcovej dohody sa má vykladať tak, že bráni vnútroštátnej právnej úprave, akou je právna úprava vo veci samej, ktorá vyžaduje, aby bola v priebehu 30 dní po uzavretí pracovných zmlúv na kratší pracovný čas zaslaná správnemu orgánu ich kópia.
O trovách
Vzhľadom na to, že konanie pred Súdnym dvorom má vo vzťahu k účastníkom konania vo veci samej incidenčný charakter a bolo začaté v súvislosti s prekážkou postupu v konaní pred vnútroštátnym súdom, o trovách konania rozhodne tento vnútroštátny súd. Iné trovy konania, ktoré vznikli v súvislosti s predložením pripomienok Súdnemu dvoru a nie sú trovami uvedených účastníkov konania, nemôžu byť nahradené.
Z týchto dôvodov Súdny dvor (tretia komora) rozhodol takto:
Doložku 5 ods. 1 písm. a) rámcovej dohody o práci na kratší pracovný čas, ktorú uzavreli UNICE, CEEP a ETUC a ktorá je pripojená k smernici Rady 97/81/ES z 15. decembra 1997 týkajúcej sa rámcovej dohody o práci na kratší pracovný čas, ktorú uzavreli UNICE, CEEP a ETUC, treba vykladať tak, že bráni vnútroštátnej právnej úprave, akou je právna úprava vo veci samej, ktorá vyžaduje, aby bola v priebehu 30 dní po uzavretí pracovných zmlúv na kratší pracovný čas zaslaná správnemu orgánu ich kópia.
Podpisy
(
*1
) Jazyk konania: nemčina. | [
"Smernica 97/81/ES",
"Rovnosť zaobchádzania s pracovníkmi na kratší pracovný čas a na pracovný čas v rozsahu ustanoveného pracovného času",
"Diskriminácia",
"Administratívna prekážka obmedzujúca možnosti práce na kratší pracovný čas"
] |
62004TJ0182 | fr | 9 En 1989, le requérant est entré au service de la Commission en tant qu’agent temporaire. À cette occasion, il a été classé
au grade A 5. Par décision du 6 juillet 1992, il a été nommé fonctionnaire, s’est vu attribuer le grade A 3 et les fonctions
de chef de l’unité « Audit interne » de la direction générale (DG) « Contrôle financier » de la Commission. Par décision du
9 décembre 1993, il a ensuite été titularisé dans ses grade et emploi.
10 Par lettre du directeur général de la DG « Contrôle financier » du 7 septembre 2000, le requérant a été informé de la décision
de l’autorité investie du pouvoir de nomination (ci-après l’« AIPN ») de l’y affecter, avec effet au 13 juillet 2000, en tant
que conseiller ad personam.
11 Par décision du 10 octobre 2000, la Commission a décidé d’octroyer au requérant, pour la période allant du 1
er
février au 12 juillet 2000, le bénéfice de l’intérim pour l’emploi resté vacant de directeur de la direction « Audit et contrôle
des dépenses de fonctionnement et des politiques internes » de la DG « Contrôle financier ».
12 Par décision du 1
er
février 2001, le requérant a été affecté au poste de chef de l’unité « Politiques extérieures » de la direction « Contrôle
financier ex ante » de la DG « Contrôle financier ».
13 Le rapport de notation du requérant pour la période 1995/1997 contenait, au titre des appréciations analytiques, trois « exceptionnel »,
cinq « supérieur » et deux « normal ». Les appréciations analytiques étaient corroborées par les appréciations d’ordre général.
Ce rapport a été reconduit pour la période 1997/1999. Le rapport de notation pour la période 1999/2001 contenait également,
au titre des appréciations analytiques, trois « exceptionnel », cinq « supérieur » et deux « normal », qui étaient corroborées
par les appréciations d’ordre général.
14 Le 12 mars 2003, M. A., qui avait été le supérieur hiérarchique direct du requérant pour la période allant du 1
er
juillet au 15 novembre 2001, a répondu à M. H., alors directeur de la direction « Contrôle financier ex ante » de la DG « Contrôle
financier » et évaluateur du requérant (ci-après l’« évaluateur »), qui l’avait consulté en cette dernière qualité.
15 Le 15 avril 2003, le requérant a eu un entretien avec l’évaluateur au titre de la période d’évaluation allant du 1
er
juillet 2001 au 31 décembre 2002 (ci-après la « période de référence »).
16 Le 16 avril 2003, l’évaluateur a établi le REC du requérant pour la période de référence (ci-après le « REC 2001/2002 »).
17 Le 25 avril 2003, M
me
K., directeur général de la DG « Contrôle financier » et validateur du requérant (ci-après le « validateur »), a signé le
REC 2001/2002 établi par l’évaluateur.
18 Le rapport a abouti à une notation globale de 14 points sur un maximum théorique de 20, lesquels étaient répartis comme suit :
6/10 (bien) pour le « [r]endement », 4/6 (bien) pour les « [a]ptitudes (compétences) » et 4/4 (très bien) pour la « [c]onduite
dans le service ».
19 Le 30 avril 2003, le requérant a demandé un entretien avec le validateur concernant le REC 2001/2002. Exposant les motifs
de sa demande, il a fait valoir qu’il n’avait pas eu connaissance du résultat de l’évaluation avant sa validation par le validateur
et que les appréciations de l’évaluateur ne correspondaient pas aux termes de l’entretien du 15 avril 2003.
20 Le 16 mai 2003, après avoir eu un entretien avec le requérant, le validateur a ajouté un commentaire sous la rubrique « Rendement »,
indiquant que l’évaluateur avait tenu compte des principaux points soulevés par le requérant. Il a ensuite signé le REC 2001/2002.
21 Le 23 mai 2003, le requérant a demandé la saisine du CPE au sujet du REC 2001/2002.
22 Le 12 juin 2003, le CPE a émis son avis. Il y indiquait que les délais de procédure n’avaient pas été respectés par les notateurs
et que le REC 2001/2002 ne contenait pas de trace de la consultation du précédent supérieur hiérarchique du requérant. Il
relevait, en outre, un manque de cohérence entre les commentaires descriptifs et les choix des niveaux d’appréciation exprimés
en points pour les rubriques « Rendement » et « Aptitudes (compétences) » ainsi qu’une baisse significative de la « performance »
du requérant au regard du dernier rapport dont il avait fait l’objet, sans que cela fût justifié dans le REC 2001/2002 et
bien que des circonstances difficiles aient caractérisé la période précédente. Au terme de son examen, le CPE recommandait
à l’évaluateur d’appel de rectifier les niveaux d’appréciation exprimés en points et de les aligner sur les commentaires descriptifs.
23 À la suite de l’avis du CPE, M. O., secrétaire général de la Commission et évaluateur d’appel du requérant (ci-après l’« évaluateur
d’appel »), a consulté les supérieurs hiérarchiques du requérant et a finalement confirmé sans amendement, par décision du
25 juin 2003, le REC 2001/2002, au motif que les niveaux d’appréciation exprimés en points correspondaient aux commentaires
descriptifs.
24 Le 24 septembre 2003, le requérant a introduit une réclamation devant l’AIPN, au titre de l’article 90, paragraphe 2, du statut,
contre la décision du 25 juin 2003 de l’évaluateur d’appel portant établissement définitif du REC 2001/2002 (ci-après la « décision
attaquée »).
25 Le 2 février 2004, l’AIPN a adopté une décision explicite portant rejet de la réclamation du requérant, laquelle a été communiquée
à ce dernier le 6 février 2004.
Procédure et conclusions des parties
26 Par requête déposée au greffe du Tribunal le 17 mai 2004, le requérant a introduit le présent recours.
27 Sur rapport du juge rapporteur, le Tribunal (deuxième chambre) a décidé d’ouvrir la procédure orale. En outre, il a été décidé
de demander à la Commission de produire certains documents. Ces derniers ont été déposés dans le délai imparti.
28 Les parties ont été entendues en leurs plaidoiries et en leurs réponses aux questions du Tribunal lors de l’audience publique
du 8 février 2006.
29 Le requérant conclut à ce qu’il plaise au Tribunal :
– annuler la décision attaquée ;
– condamner la Commission aux dépens.
30 La Commission conclut à ce qu’il plaise au Tribunal :
– rejeter le recours en annulation comme non fondé ;
– statuer sur les dépens comme de droit.
En droit
31 À l’appui de son recours en annulation, le requérant avance, en substance, un ensemble de moyens tirés, en premier lieu, de
la violation des articles 26 et 43 du statut ainsi que des dispositions du guide de transition, en deuxième lieu, de la violation
du principe du respect des droits de la défense, en troisième lieu, de la violation de l’obligation de motivation, en quatrième
et dernier lieu, de l’incohérence entre les commentaires et les notes attribuées et de l’existence d’une erreur manifeste
d’appréciation.
32 Compte tenu de leurs rapports étroits, le Tribunal estime opportun d’examiner tout d’abord le moyen tiré de la violation des
articles 26 et 43 du statut ainsi que des dispositions du guide de transition et le moyen tiré de la violation du principe
du respect des droits de la défense.
Sur le moyen tiré de la violation des articles 26 et 43 du statut ainsi que des dispositions du guide de transition
Arguments des parties
33 Le requérant estime que la décision attaquée est illégale et doit être annulée dans la mesure où le REC 2001/2002 a été adopté
en violation des dispositions des articles 26 et 43 du statut. Il reproche, en substance, à la Commission de ne pas avoir
retranscrit l’avis résultant de la consultation de son précédent supérieur hiérarchique (ci-après l’« avis litigieux ») dans
le formulaire électronique du système informatique SysPer 2, de ne pas avoir déposé l’original, établi sur papier, de l’avis
litigieux dans son dossier personnel et de ne pas lui en avoir adressé copie.
34 Le requérant expose, à cet égard, que la consultation des précédents supérieurs hiérarchiques du fonctionnaire évalué est
une formalité substantielle dans le cadre de l’établissement du REC. Lors de l’audience, il a précisé que le caractère substantiel
de cette formalité avait été confirmé par l’arrêt du Tribunal du 8 décembre 2005, Merladet/Commission (T‑198/04, non encore
publié au Recueil), sans toutefois se prévaloir, dans la présente affaire, de ce que son précédent supérieur hiérarchique
aurait dû lui attribuer des points pour la partie de la période de référence durant laquelle il avait été son supérieur.
35 Il soutient que, selon l’exposé des motifs ayant présidé à l’adoption du nouveau système d’évaluation, l’objet du REC est
d’apprécier et d’évaluer les mérites du fonctionnaire évalué au cours d’une certaine période par rapport aux autres fonctionnaires
de sa direction de même grade que lui. Outre l’importance des points de mérite attribués dans le REC pour toute promotion,
l’établissement du REC permettrait ainsi de déterminer tant les besoins du fonctionnaire évalué, en termes d’évolution de
carrière, que les besoins de la Commission, en termes de gestion du personnel. L’association de tous les supérieurs hiérarchiques
du fonctionnaire évalué aux différents stades d’élaboration du REC répondrait à cette double fonction, d’une part, en garantissant
que le contenu du rapport est établi par les différents intervenants et tient compte de tous les éléments importants pour
apprécier les mérites du fonctionnaire évalué pendant la période de référence et, d’autre part, en permettant à l’autorité
hiérarchique d’être pleinement informée des besoins d’un service donné ou d’éventuels problèmes ou conflits existant au sein
des services durant cette même période. Dans un souci de transparence, le résultat de la consultation des précédents supérieurs
hiérarchiques du fonctionnaire évalué devrait être communiqué à ce dernier, pour qu’il puisse donner son avis sur une information
qui sera prise en compte par ses évaluateur et validateur au moment de l’attribution de ses points de mérite.
36 Comme le requérant l’a précisé lors de l’audience, il ne conteste pas, en l’espèce, que la consultation de son ancien supérieur
hiérarchique a eu lieu. Il prétend seulement qu’il n’a pas été informé, en temps utile, de cette consultation et qu’il n’a
pas reçu copie de l’avis correspondant. Plus spécifiquement, il fait valoir que cet avis n’a pas été retranscrit dans le formulaire
électronique du système informatique SysPer 2 et n’a pas été classé dans son dossier personnel, comme le requiert pourtant
le guide de transition.
37 Enfin, le requérant fait valoir que, en l’absence de retranscription dans le formulaire électronique et en l’absence de classement
dans son dossier personnel de l’avis résultant de la consultation de son précédent supérieur hiérarchique, le contenu du REC
2001/2002 est nécessairement « différent » de ce qu’il aurait dû être, notamment en ce qui concerne les commentaires descriptifs
qu’il conteste par ailleurs.
38 La Commission conclut au rejet du moyen comme étant non fondé, au motif que le grief soulevé par le requérant se limite à
un oubli purement technique, sans aucune conséquence sur le résultat de l’évaluation.
39 La Commission déclare prendre acte que le requérant fait uniquement grief à la décision attaquée d’avoir violé les articles
26 et 43 du statut ainsi que les dispositions du guide de transition en ce que le REC 2001/2002 y est confirmé sans que le
requérant ait été informé du contenu de l’avis litigieux et, plus précisément, sans qu’il ait reçu copie de celui-ci en temps
utile.
40 La Commission admet que l’avis du précédent supérieur hiérarchique n’a pas été retranscrit dans le formulaire électronique,
contrairement à ce que prévoit le guide de transition. Elle souligne que, lors de l’évaluation concernée, le système informatique
SysPer 2 ne permettait pas encore d’annexer les avis de consultation au REC et que c’est l’expérience acquise entretemps qui
a permis d’améliorer le système à cet égard. Il résulterait cependant d’une jurisprudence constante, consacrée par l’arrêt
du Tribunal du 9 mars 1999, Hubert/Commission (T‑212/97, RecFP p. I‑A‑41 et II‑185, point 53), que la violation d’une obligation
concernant la procédure d’évaluation ne constituerait une irrégularité substantielle de nature à entacher la validité du REC
que si, en l’absence d’une telle irrégularité, le REC aurait pu avoir un contenu différent. En l’espèce, le requérant n’aurait
pas soutenu ni, a fortiori, démontré que le REC 2001/2002 aurait pu avoir un contenu différent si la formalité omise avait
été respectée.
41 La Commission estime, au surplus, que cette défaillance n’a eu aucune influence sur le résultat définitif de l’évaluation,
puisque ledit avis a été pris en considération par l’évaluateur d’appel, comme cela ressortirait de la décision attaquée.
De même, les éléments mis en lumière par le précédent supérieur hiérarchique du requérant auraient été repris, parfois en
termes quasi identiques, dans les commentaires descriptifs de l’évaluateur qui figurent aux points 6.1 et 6.2 du REC 2001/2002.
En outre, l’évaluateur aurait verbalement informé le requérant, certes d’une manière non littérale, mais néanmoins fidèle
et proche, du contenu de l’avis du précédent supérieur hiérarchique.
Appréciation du Tribunal
42 Il convient, en premier lieu, de rappeler que l’article 26, premier et deuxième alinéas, du statut prévoit, notamment, que
le dossier individuel du fonctionnaire doit contenir toutes les pièces intéressant sa situation administrative et tous rapports
concernant sa compétence, son rendement ou son comportement, lesquels doivent être enregistrés, numérotés et classés sans
discontinuité, ainsi que les observations formulées par le fonctionnaire à l’égard desdites pièces. L’institution doit communiquer
lesdites pièces au fonctionnaire avant leur classement, sauf à ne pouvoir, par la suite, les lui opposer, ni alléguer celles-ci
contre lui.
43 Le terme « pièce », au sens de l’article 26 du statut, doit recevoir une définition large et englober tout document qui trouve
sa source dans l’application d’une disposition statutaire, quelle que soit l’autorité dont il émane, dès lors qu’il peut intéresser
et, le cas échéant, affecter la situation administrative et la carrière de l’intéressé.
44 S’agissant, en second lieu, du guide de transition, il convient de préciser que celui-ci a valeur de directive interne et
s’impose à la Commission dès lors qu’elle n’a pas manifesté clairement son intention de s’en écarter par une décision motivée
et circonstanciée (voir, en ce sens, arrêts de la Cour du 30 janvier 1974, Louwage/Commission, 148/73, Rec. p. 81, et du 1
er
décembre 1983, Blomefield/Commission, 190/82, Rec. p. 3981). Or, ce guide prévoit expressément l’obligation pour l’évaluateur
de consulter ses prédécesseurs, à savoir tous les fonctionnaires qui ont occupé la fonction de supérieur hiérarchique direct
du fonctionnaire intéressé durant au moins trois mois pendant la période de référence, et de retranscrire le résultat de ces
consultations dans le formulaire électronique avec mention de date et d’auteur, dans une section (boîte) créée à cet effet.
Les fonctionnaires intéressés, qui plus est, doivent recevoir copie de l’original établi sur papier des avis de consultation,
ce dernier étant lui-même déposé dans leur dossier personnel. Enfin, le guide de transition précise que l’évaluateur et le
validateur doivent tenir compte des avis résultant de la consultation des précédents supérieurs hiérarchiques dans le cadre
de leur évaluation.
45 Il s’ensuit que, en l’espèce, il y a lieu d’apprécier la validité de la procédure d’évaluation ayant abouti à l’adoption de
la décision attaquée par rapport aux dispositions du guide de transition qui prévoient une obligation de consultation du supérieur
hiérarchique précédent, tout en tenant compte de l’importance qu’il convient d’accorder à la prise en compte effective par
les évaluateurs d’une telle consultation.
46 Il résulte en outre des dispositions précitées du guide de transition que les avis résultant de la consultation des précédents
supérieurs hiérarchiques doivent être consignés dans un écrit. En l’espèce, il ressort du dossier que l’avis litigieux a effectivement
été transcrit dans une lettre du 12 mars 2003 adressée à l’évaluateur. En vertu des dispositions précitées du guide de transition,
cet avis devait être pris en compte par l’évaluateur et le validateur aux fins d’établir le REC 2001/2002 et il constituait,
dès lors, un document intéressant le requérant et de nature à affecter sa situation administrative et sa carrière. Dans les
circonstances particulières de l’espèce, l’avis litigieux doit donc être qualifié de « pièce » au sens de l’article 26 du
statut. À ce titre, il était couvert par les obligations de classement et de communication mentionnées au point 42 ci-dessus,
dont le guide de transition procède, au demeurant, à la réitération.
47 La Commission ne conteste pas que l’avis litigieux n’a pas été retranscrit dans le formulaire électronique. En outre, elle
a implicitement admis dans ses écritures qu’aucune copie de cet avis n’avait été adressée au requérant. Enfin, la consultation
du dossier individuel du requérant a permis au Tribunal de constater que l’avis litigieux n’y avait été versé, de même que
le REC 2001/2002, que le 24 septembre 2003, et ce sous forme d’annexes à la réclamation introduite par le requérant contre
la décision attaquée. Ainsi, l’avis litigieux ne figurait pas au dossier individuel du requérant le 25 juin 2003, jour où
la décision attaquée a été adoptée.
48 Quant aux allégations de la Commission selon lesquelles l’évaluateur a verbalement informé le requérant du contenu de l’avis
litigieux, elles ne sont étayées par aucune preuve, ni corroborées par aucun autre élément du dossier. Celles-ci ne sont donc
pas de nature à démontrer que le contenu de l’avis litigieux a été communiqué au requérant préalablement à l’adoption de la
décision attaquée.
49 Au vu de ce qui précède, il y a lieu de constater que les formalités applicables en l’espèce à l’avis litigieux en vertu des
dispositions du guide de transition et de l’article 26, premier et deuxième alinéas, du statut n’ont pas été respectées, de
sorte que lesdites dispositions ont été violées par la Commission.
50 Afin de déterminer si une telle violation suffit à entacher la validité de la décision attaquée et à justifier son annulation,
il importe de revenir à la fonction même des formalités qui ont, en l’espèce, été omises.
51 Il est de jurisprudence constante que l’article 26 du statut a pour objectif d’assurer le respect des droits de la défense
du fonctionnaire, en évitant que des décisions prises par l’AIPN et affectant sa situation administrative et sa carrière ne
soient fondées sur des éléments concernant son comportement non mentionnés dans son dossier individuel. Une décision fondée
sur de tels éléments est contraire aux garanties du statut et doit être annulée comme étant intervenue à la suite d’une procédure
entachée d’illégalité (arrêts du Tribunal du 5 décembre 1990, Marcato/Commission, T‑82/89, Rec. p. II‑735 ; du 8 juin 1995,
Allo/Commission, T‑496/93, RecFP p. I‑A‑127 et II‑405, point 75 ; du 21 octobre 1997, Patronis/Conseil, T‑168/96, RecFP p. I‑A‑299
et II‑833, et du 20 septembre 2001, Recalde Langarica/Commission, T‑344/99, RecFP p. I‑A‑183 et II‑833).
52 S’agissant du point de savoir si ces garanties sont applicables en matière de procédures d’évaluation, il convient de relever
que la décision qui rend définitif un REC constitue un acte faisant grief, que le fonctionnaire évalué est en droit de contester
lorsqu’il estime, comme en l’espèce, que cette décision est entachée d’illégalité en raison de la présence d’appréciations
défavorables injustifiées dans le REC. Une telle décision peut affecter la situation administrative et la carrière du fonctionnaire
concerné, dans la mesure où elle est susceptible d’exercer une influence négative sur ses perspectives d’avenir professionnel.
En effet, de même que précédemment le rapport de notation, le REC affecte la carrière du fonctionnaire en ce qu’il constitue
un élément d’appréciation indispensable chaque fois que ladite carrière est prise en considération par le pouvoir hiérarchique
(arrêt du Tribunal du 5 octobre 2000, Rappe/Commission, T‑202/99, RecFP p. I‑A‑201 et II‑911, point 38).
53 Il importe enfin de souligner que les dispositions du guide de transition citées, en substance, au point 44 ci-dessus ont
également une finalité protectrice des droits de la défense du fonctionnaire concerné, dans la mesure où elles visent à permettre
à ce dernier de prendre connaissance du jugement porté par ses précédents supérieurs hiérarchiques sur ses prestations durant
les mois où il a travaillé sous leur direction et, par là même, le cas échéant, d’être en mesure d’en contester utilement
le bien-fondé au cours de la procédure d’évaluation. Par conséquent, la jurisprudence citée au point 51 ci-dessus leur est
applicable, par analogie.
54 Il résulte de l’ensemble de ce qui précède que le non-respect des formalités requises par le guide de transition et l’article
26 du statut, s’agissant de l’avis litigieux, n’est constitutif d’une irrégularité substantielle, de nature à justifier l’annulation
de la décision attaquée, que s’il est établi qu’il a été effectivement porté atteinte au respect des droits de la défense
du requérant, tels que garantis par le statut et le guide de transition, dans le cadre de la procédure d’évaluation litigieuse.
55 En l’espèce, le requérant estime que la décision attaquée est entachée d’illégalité en ce que le REC 2001/2002, qui en est
partie intégrante, contient des évaluations défavorables qui résultent d’une appréciation manifestement erronée des faits
de l’espèce. Il fait également valoir que, dans le cas où les appréciations du rapport ne concordent pas avec les commentaires
du précédent supérieur hiérarchique, le contenu du rapport est nécessairement « différent » selon que les formalités requises
sont ou non accomplies. Or, le requérant estime que l’appréciation de son précédent supérieur hiérarchique dans l’avis litigieux
« était fort élogieuse », contrairement à certaines appréciations contenues dans le REC 2001/2002. Lors de l’audience, il
a précisé que, faute de communication de l’avis litigieux, il a été privé de la possibilité de faire valoir ses observations
à ce sujet et de la possibilité de s’appuyer matériellement sur ledit avis dans le cadre de sa saisine du CPE puis, par la
suite, de l’évaluateur d’appel.
56 Il ressort de ce qui précède que le requérant se prévaut en l’occurrence de l’absence de communication d’un document qui aurait
pu être utile à sa défense et qui aurait pu, dès lors, faire aboutir la procédure d’évaluation à un résultat différent dans
l’hypothèse où il aurait pu s’en prévaloir. S’agissant de l’absence de communication d’un tel document, le requérant concerné
doit seulement établir que sa non-divulgation a pu influencer, à son détriment, le déroulement de la procédure et le contenu
de la décision attaquée, dans la mesure où il aurait pu invoquer des éléments qui ne concordaient pas avec les déductions
opérées dans ladite décision (voir, par analogie, arrêt de la Cour du 7 janvier 2004, Aalborg Portland e.a./Commission, C‑204/00 P,
C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P et C‑219/00 P, Rec. p. I‑123, point 74, et arrêt du Tribunal du 29 juin 1995,
Solvay/Commission, T‑30/91, Rec. p. II‑1775, point 68).
57 En l’espèce, c’est à juste titre que le requérant invoque l’existence d’une certaine discordance entre l’avis de son précédent
supérieur hiérarchique, qui ne formule que des appréciations positives à son égard au titre de la période allant du 1
er
juillet au 15 novembre 2001, et les appréciations figurant dans le REC 2001/2002 au titre de l’ensemble de la période de
référence, l’une d’elles, relative au style de gestion « détaché » du requérant, venant contrebalancer défavorablement des
appréciations, pour le reste, favorables. Au vu des griefs formulés par le requérant dans le cadre du présent recours, il
y a lieu de considérer qu’il a perdu la possibilité de se prévaloir, lors de la procédure d’évaluation qui a abouti à l’adoption
de la décision attaquée, de la discordance existant entre l’avis litigieux et le REC 2001/2002 pour se défendre des appréciations
de ses évaluateurs qu’il jugeait injustifiées. En outre, il y a lieu de constater qu’il existait une chance que la procédure
d’évaluation pût aboutir à un résultat différent dans l’hypothèse où le requérant aurait pu se prévaloir de l’avis litigieux
au cours de cette procédure.
58 Les considérations qui précèdent suffisent à constater, en l’espèce, l’existence d’une atteinte au principe du respect des
droits de la défense, résultant de la méconnaissance des formalités applicables à l’avis litigieux en vertu des dispositions
du guide de transition et de l’article 26, premier et deuxième alinéas, du statut.
59 En conséquence, le moyen tiré de la violation des dispositions du guide de transition ainsi que des articles 26 et 43 du statut
doit être déclaré fondé.
Sur le moyen tiré de la violation du principe du respect des droits de la défense
Arguments des parties
60 Le requérant soutient que la décision attaquée a été prise en violation du principe du respect des droits de la défense, dès
lors qu’elle se fonde sur des éléments qui n’ont pas été portés à sa connaissance et sur lesquels il n’a pas pu s’exprimer.
61 Le requérant se réfère à des passages de la décision attaquée qui font état d’un « rapport d’audit interne », qui aurait mentionné
des problèmes de gestion au sein de l’unité « Politiques extérieures » au cours de la période allant du mois de mars à la
mi-novembre 2001, à des reproches qui auraient été formulés à son égard concernant cette même période ainsi qu’à des critères
particuliers qui auraient servi à évaluer ses prestations en tant que chef d’unité.
62 Le requérant prétend qu’aucun de ces éléments ne lui a été communiqué.
63 La Commission se prévaut, tout d’abord, de ce que le requérant n’a pas soulevé ce moyen lors de la phase précontentieuse.
64 Ensuite, elle conteste le bien-fondé du présent moyen en estimant que, même à supposer avérés les faits dénoncés par le requérant,
celui-ci a eu toute latitude pour faire clarifier les problèmes de gestion ainsi identifiés, par écrit ou lors des entretiens.
En l’occurrence, il serait très improbable que le requérant n’ait pas eu de discussions avec sa hiérarchie sur les questions
de gestion s’agissant d’une unité qui, précisément, durant la période de référence, a posé des problèmes particuliers à cet
égard. La Commission indique, en outre, que le statut prévoit l’existence d’une phase précontentieuse, amorcée par le dépôt
de la réclamation, dans le cadre de laquelle le requérant pouvait faire valoir les chefs de contestation qu’il estimait appropriés.
65 S’agissant plus spécifiquement des critères particuliers qui auraient servi à évaluer ses prestations en tant que chef d’unité,
la Commission a reconnu que, pour l’évaluation portant sur la période de référence, il existait, à côté des critères d’évaluation
standard détaillés dans la grille concernant la compétence et la conduite dans le service, des règles plus particulières concernant
le management et intéressant les chefs d’unité. Celles-ci auraient été discutées lors de différentes réunions au niveau de
la direction, tenues en avril 2002, et il aurait été exposé que ces critères feraient partie de l’évaluation desdits chefs
d’unité. Cela aurait également été porté à la connaissance de tout le personnel de la direction dans une réunion plénière
intervenue au mois de juillet 2002, afin que tous les fonctionnaires soient informés de ce qu’ils pouvaient attendre de leurs
chefs d’unité. La Commission fait ainsi valoir que les critères étaient connus de tous les chefs d’unité et que tous étaient
placés sur un pied d’égalité.
Appréciation du Tribunal
66 S’agissant de la recevabilité du moyen tiré de la violation du principe du respect des droits de la défense, il convient de
rappeler que la règle de la concordance entre la réclamation administrative au sens de l’article 90, paragraphe 2, du statut
et le recours subséquent exige, sous peine d’irrecevabilité, qu’un moyen soulevé devant le juge communautaire l’ait déjà été
dans le cadre de la procédure précontentieuse, afin que l’AIPN ait été en mesure de connaître d’une manière suffisamment précise
les critiques que l’intéressé formule à l’encontre de la décision attaquée (arrêts de la Cour du 1
er
juillet 1976, Sergy/Commission, 58/75, Rec. p. 1139, point 32, et du 14 mars 1989, Del Amo Martinez/Parlement, 133/88, Rec.
p. 689, point 9 ; arrêts du Tribunal du 28 mai 1998, W/Commission, T‑78/96 et T‑170/96, RecFP p. I‑A‑239 et II‑745, point
61, et du 14 octobre 2003, Wieme/Commission, T‑174/02, RecFP p. I‑A‑241 et II‑1165, point 18).
67 En l’espèce, force est de constater que, contrairement à ce que soutient la Commission, le requérant a bien formulé à l’encontre
de la décision attaquée, dès le stade de la réclamation, un chef de contestation tiré d’une violation du principe du respect
des droits de la défense. S’agissant, d’une part, du « rapport d’audit interne », il ressort de la page 3, troisième alinéa,
in fine, de la réclamation que le requérant a expressément formulé à l’encontre de la décision attaquée un grief tiré de ce
que celle-ci ferait référence au contenu d’un document qui lui serait inconnu et qui serait, comme tel, dénué de toute valeur
à son égard. S’agissant, d’autre part, des « objectifs de gestion » qui auraient servi, en tant que critères particuliers,
pour l’évaluation des chefs d’unité, il résulte de la page 4, quatrième alinéa, de la réclamation que le requérant a fait
grief à la décision attaquée, dès le stade de la procédure précontentieuse, de s’être référée à l’application de critères
d’évaluation consistant en des « objectifs de gestion » à atteindre, dont il n’aurait jamais eu connaissance et dont l’existence
même pourrait d’ailleurs être remise en cause.
68 Il résulte de ce qui précède que le chef de contestation contenu dans le présent moyen a bien été formulé dans la réclamation
et que, même si elle n’y a pas répondu dans sa décision du 2 février 2004 portant rejet de la réclamation du requérant, la
Commission était ainsi en mesure de connaître avec précision les critiques que l’intéressé formulait en ce sens à l’encontre
de la décision attaquée.
69 Dès lors, la Commission n’est pas fondée à conclure à l’irrecevabilité dudit moyen pour défaut de concordance entre la réclamation
administrative et le recours. Il s’ensuit que le moyen d’annulation tiré de la violation du principe du respect des droits
de la défense doit être déclaré recevable.
70 Quant au fond, il est de jurisprudence constante que le respect des droits de la défense dans toute procédure ouverte à l’encontre
d’une personne et susceptible d’aboutir à un acte faisant grief à celle-ci constitue un principe fondamental du droit communautaire.
Ce principe, qui répond aux exigences d’une bonne administration, exige que la personne visée soit mise en mesure de faire
connaître utilement son point de vue au sujet des éléments retenus à sa charge pour fonder un tel acte (voir arrêt du Tribunal
du 8 mars 2005, Vlachaki/Commission, T‑277/03, RecFP p. II‑243, point 64, et la jurisprudence citée).
71 C’est à la lumière de ces considérations qu’il convient d’apprécier en l’espèce l’argumentation du requérant.
72 S’agissant, en premier lieu, de l’argumentation du requérant tirée de l’absence de reproches adressés à son endroit par le
validateur au cours de la période de référence, il importe de souligner que celle-ci se réfère à un jugement de valeur figurant
dans le REC 2001/2002 qui fait état de certaines limites révélées par le requérant dans la gestion quotidienne de son unité.
73 Il convient toutefois de souligner que, dès lors que le jugement de ses évaluateurs relatif à la période de référence est
établi au terme d’une procédure contradictoire, le fonctionnaire intéressé ne saurait invoquer, a posteriori, l’absence de
reproches formulés par ceux-ci au cours de la période de référence. Le jugement de valeur litigieux ayant fait l’objet d’un
débat contradictoire lors de la procédure d’évaluation, le requérant n’est pas fondé à se prévaloir à ce sujet d’une violation
du principe du respect des droits de la défense qui résulterait de l’absence de reproches formulés par ses évaluateurs pendant
la période de référence. L’argumentation du requérant tirée de l’absence de reproches adressés par le validateur au cours
de la période de référence doit donc être rejetée comme n’étant pas fondée.
74 S’agissant, en deuxième lieu, du défaut de communication préalable du « rapport d’audit interne », il importe tout d’abord
de souligner que le requérant se réfère ainsi au passage de la décision attaquée duquel il résulte que « l’impression qu’il
y avait un problème de gestion de [l’]unité [‘Politiques extérieures’] a été confirmé[e] par les observations de la structure
d’audit interne ». En réponse à une demande du Tribunal, la Commission a produit le document correspondant au « rapport d’audit
interne ». Celui-ci, rédigé en anglais, est intitulé « Note for the file » (« Note pour le dossier », ci-après la « note »)
et son objet est décrit comme suit : « Évaluation du système de contrôle ex ante, en particulier MUS (activité n° 8 du plan
de travail 2001 du service d’audit interne de la DG FC) – Analyse de l’unité EAFC 03. » La note, comportant cinq pages, émane
de M. S., un conseiller de la structure d’audit interne de la DG « Contrôle financier ».
75 Il n’est pas contesté que le commentaire descriptif relatif au style de gestion souvent « détaché » du requérant dans les
opérations quotidiennes a eu une incidence déterminante sur le contenu du REC 2001/2002, dans la mesure où il est venu contrebalancer
défavorablement les commentaires faisant état des bons résultats opérationnels enregistrés par l’unité du requérant pendant
la période de référence, et ce dans un contexte objectivement difficile. Il résulte, en outre, de la décision attaquée que
l’évaluateur d’appel a tenu compte, pour confirmer sans amendement le REC 2001/2002 et s’écarter des recommandations du CPE,
de « l’impression [du validateur] qu’il y avait bien un […] problème [de gestion] pendant la période où, en l’absence de directeur
pour ladite unité, il avait dû s’occuper plus personnellement de celle-ci » et du fait que « [c]ette impression a[vait] été
confirmée par les observations de la structure d’audit interne » contenues dans la note. Lors de l’audience, la Commission
a d’ailleurs confirmé que la note avait été prise en compte par les évaluateurs dans le cadre de la procédure d’évaluation
ayant abouti à la décision attaquée et qu’elle venait ainsi au soutien de ladite décision. Il résulte de ce qui précède que
les observations consignées dans la note ont constitué dans le chef des évaluateurs un élément mettant en cause le rendement
du requérant pendant la période de référence et qu’elles ont eu une incidence sur le contenu du REC 2001/2002.
76 Or, la consultation du dossier individuel du requérant dans le cadre de la présente procédure a permis au Tribunal de constater
que la note n’y avait pas été insérée, de sorte qu’elle n’y figurait pas à la date de la décision attaquée. En outre, la Commission
n’a pas allégué ni, a fortiori, démontré que la note ou son contenu auraient été communiqués au requérant préalablement à
l’adoption de la décision attaquée.
77 Il résulte de ce qui précède que, si le requérant a pu mettre en cause le commentaire descriptif relatif à son style de gestion
« quelque peu détaché » dans les opérations quotidiennes, et si ledit commentaire a fait l’objet d’un débat contradictoire
dans le cadre de la procédure d’évaluation, ce débat a toutefois été mené sans qu’un élément jugé important par ses évaluateurs
ait été porté à sa connaissance et, partant, sans qu’il ait été mis en mesure de faire connaître utilement son point de vue
sur cet élément.
78 Il importe, à cet égard, de souligner que, lors de l’audience, le requérant a fait valoir, en substance, que la note ne pouvait
valablement être prise en compte au titre des éléments factuels étayant l’évaluation dont il avait fait l’objet dans le REC
2001/2002, dès lors que, d’une part, elle était dépourvue de toute force probante et que, d’autre part, elle portait en tout
état de cause sur une période antérieure à la période de référence.
79 Au vu des griefs soulevés par le requérant dans le cadre du présent recours, il y a lieu de considérer que ledit requérant
a perdu la possibilité de contester, avant l’adoption de la décision attaquée, la teneur de la note, qui est venue conforter
les appréciations initiales figurant dans le REC 2001/2002, qu’il jugeait par trop défavorables à son égard.
80 Il ressort de ce qui précède que, en adoptant la décision attaquée, qui porte établissement définitif du REC 2001/2002, la
Commission a violé le principe du respect des droits de la défense.
81 Cela étant constaté, le Tribunal estime encore utile de préciser qu’il résulte de la simple lecture de la note que celle-ci
n’est manifestement pas de nature à mettre en cause le rendement du requérant pendant la période de référence et, plus spécifiquement,
à justifier à son égard des reproches concernant la manière dont il aurait géré au quotidien son unité pendant ladite période.
82 Outre qu’elle ne porte pas la signature de son auteur ni aucun numéro d’enregistrement officiel et que certains passages essentiels
sont difficilement lisibles, ce qui suffirait, en principe, à la priver de toute force probante, force est de constater que
la note est datée du 29 juin 2001 et qu’elle ne porte, par conséquent, que sur des faits antérieurs à la période de référence,
laquelle n’a débuté que le 1
er
juillet 2001.
83 Or, l’article 4, paragraphe 1, des DGE dispose que l’évaluation doit porter strictement sur la période de référence, à savoir,
dans le cas présent, la période qui s’étend du 1
er
juillet 2001 au 31 décembre 2002. Ainsi, la simple constatation que le REC 2001/2002 a été arrêté en prenant en considération
des éléments se rapportant à une période antérieure à la période de référence pourrait également amener à conclure que la
procédure d’évaluation est entachée d’une irrégularité de nature à justifier également l’annulation du REC en résultant (voir,
en ce sens et par analogie, arrêt Hubert/Commission, point 40 supra, point 95, et la jurisprudence citée).
84 À supposer que l’on fasse abstraction des considérations précédentes, il y a lieu d’observer que, interrogée sur ce point
lors de l’audience, la Commission est restée dans l’impossibilité de démontrer que la situation antérieure à la période de
référence, décrite dans la note, était directement imputable à l’exercice par le requérant de ses fonctions de chef de l’unité
« Politiques extérieures ».
85 S’agissant, en troisième et dernier lieu, des critères particuliers qui auraient servi pour l’évaluation des chefs d’unité,
il y a lieu de préciser que le requérant se réfère au passage de la décision attaquée duquel il résulte que « [d]es objectifs
de gestion ont été [assignés] à tous les chefs d’unité par le directeur après une réunion et [qu’]il avait été clairement
indiqué que ceux-ci serviraient de critères d’évaluation à la fin de l’année ». Dans ses écritures, la Commission a confirmé
que, s’agissant de la période de référence, il existait, à côté des critères d’évaluation standard détaillés dans la grille
concernant la compétence et la conduite dans le service, des critères particuliers concernant la gestion et intéressant les
chefs d’unité.
86 Le requérant prétend qu’il n’a jamais eu connaissance de ces critères d’évaluation particuliers. Force est de constater que
la Commission n’a communiqué au Tribunal ni les « objectifs de gestion » qui auraient servi, en tant que « critères particuliers »,
à évaluer le requérant ainsi que les autres chefs d’unité de la DG « Contrôle financier » au titre de la période de référence
ni aucun élément de preuve qui attesterait que ces « objectifs de gestion » ou « critères particuliers » avaient été portés
à la connaissance du requérant. Elle s’est contentée d’indiquer, dans son mémoire en duplique, que « le requérant ne tenait
[…] que rarement des réunions d’unité, bien que ceci [fît] partie des critères d’évaluation [particuliers] et connus de lui
tout comme des autres chefs d’unité ».
87 Dans un tel contexte, les simples allégations de la Commission selon lesquelles ces critères particuliers auraient été discutés
lors de différentes réunions, tenues au niveau de la direction du requérant en avril 2002, et il aurait été expliqué que ces
critères feraient partie de l’évaluation des chefs d’unité, de même que ses allégations selon lesquelles cela a aussi été
porté à la connaissance de tout le personnel de ladite direction durant une réunion plénière du mois de juillet 2002, ne sauraient
être considérées comme une preuve suffisante que les « objectifs de gestion » qui auraient servi, en tant que « critères particuliers »,
pour évaluer tous les chefs d’unité au titre de la période de référence avaient été portés à la connaissance du requérant
comme à celle des autres chefs d’unité.
88 À défaut pour la Commission de rapporter la preuve qui lui incombe de la communication préalable desdits critères au requérant,
il y a lieu de considérer que le principe du respect des droits de la défense a été violé dans la mesure où, si le requérant
a pu mettre en cause l’évaluation figurant dans le REC 2001/2002 et, en particulier, la cohérence de celle-ci avant l’adoption
de la décision attaquée, et si celle-ci a fait l’objet d’un débat contradictoire dans le cadre de la procédure d’évaluation,
il n’a pu le faire qu’au regard des critères d’évaluation standard détaillés dans la grille concernant la compétence et la
conduite dans le service et non au regard des critères particuliers qui, selon la Commission, ont également été appliqués,
de sorte que ce débat a été mené sans que des éléments essentiels aient été portés à la connaissance du requérant.
89 Dès lors, il y a lieu de conclure que le moyen d’annulation tiré de la violation du principe du respect des droits de la défense
doit être déclaré fondé.
90 Au vu de l’ensemble des considérations qui précèdent, il y a lieu de conclure que la décision attaquée doit être annulée pour
la violation des dispositions du guide de transition et des articles 26 et 43 du statut ainsi que pour violation du principe
du respect des droits de la défense. Par conséquent, il n’est plus nécessaire d’examiner les autres moyens d’annulation soulevés
par le requérant.
Sur les dépens
91 Aux termes de l’article 87, paragraphe 2, du règlement de procédure du Tribunal, toute partie qui succombe est condamnée aux
dépens, s’il est conclu en ce sens. La Commission ayant pleinement succombé en ses conclusions, il y a lieu de la condamner
à supporter l’ensemble des dépens, conformément aux conclusions en ce sens du requérant.
Par ces motifs,
LE TRIBUNAL (deuxième chambre)
déclare et arrête :
1)
La décision du 25 juin 2003 portant établissement définitif du rapport d’évolution de carrière de M
.
Daniel Van der Spree pour la période allant du 1
er
juillet 2001 au 31 décembre 2002 est annulée.
2)
La Commission est condamnée aux dépens.
Pirrung
Meij
Pelikánová
Ainsi prononcé en audience publique à Luxembourg, le 10 octobre 2006.
Le greffier
Le président
E. Coulon
J. Pirrung
*
Langue de procédure : le français. | [
"Fonctionnaires",
"Rapport d'évolution de carrière",
"Période d'évaluation 2001/2002",
"Articles 26 et 43 du statut",
"Droits de la défense",
"Annulation"
] |
61989TJ0117 | pt | Factos e tramitação processual
O recorrente, P. Sens, de nacionalidade neerlandesa, é agente temporário do grau A 5 da Comissão. A sua filha Monica, estudante nos Países Baixos, beneficiou, de 1 de Outubro de 1986 a 1 de Abril de 1988, dum abono denominado «basisbeurs», no montante de 605 HFL por mês, ao abrigo da lei neerlandesa de 24 de Abril de 1986 sobre o financiamento dos estudos («wet op de studiefinanciering», adiante «WSF»,
Staatsblad
1986, 252). Segundo as informações constantes do processo, a
basisbeurs,
pode ser atribuída nos Países Baixos a todos os estudantes de 18 a 30 anos e destina-se a contribuir para o financiamento dos seus estudos. Substitui, desde a entrada em vigor da WSF, o abono por filho («kinderbijslag») anteriormente pago aos pais.
No decurso do período atrás referido e enquanto a sua filha recebia a
basisbeurs,
o recorrente recebeu da Comissão abono escolar nos termos do artigo 67.
o
, n.
o
1, do estatuto dos funcionários das Comunidades Europeias (adiante «estatuto»), segundo o qual as prestações familiares estatutárias compreendem o abono de lar, o abono por filho a cargo e o abono escolar. Ora, nos termos do n.
o
2 deste artigo, «os funcionários beneficiários das prestações familiares... são obrigados a declarar as prestações da mesma natureza, recebidas de outra proveniência, sendo estas últimas deduzidas das que forem pagas por força dos artigos 1.
o
, 2.
o
e 3.
o
do anexo VII» (ou seja, deduzidas dos abonos de lar, dos abonos por filho a cargo e dos abonos escolares).
Depois da entrada em vigor da WSF, o recorrente não indicou, no formulário de pedido de atribuição do abono escolar, que a sua filha recebia a
basisbeurs,
ao contrário de outros funcionários a quem, por isso, foi aplicada a regra da não cumulação atrás referida. Contudo, P. Sens declara ter anexado ao referido formulário uma «nota de transmissão», precisando que a sua filha beneficiava de um «financiamento de estudos» ao abrigo da WSF. A Comissão nega ter recebido qualquer documento desse tipo. Só após a recepção de uma nota de 12 de Julho de 1988 do recorrente, na sequência de uma comunicação publicada nas informações administrativas de 6 de Junho de 1988, chamando a atenção dos funcionários para a sua obrigação de declarar a
basisbeurs,
é que a Comissão decidiu, em 9 de Agosto de 1988, proceder à recuperação das somas indevidamente pagas, em conformidade com o artigo 85.
o
do estatuto.
Foi nestas condições que o recorrente interpôs o presente recurso de anulação da citada decisão de 9 de Agosto de 1988, após ter corrido os seus trâmites o processo administrativo prévio e no prazo previsto no n.
o
3 do artigo 91.
o
do estatuto.
Conclusões das partes
O recorrente conclui pedindo que o Tribunal de Primeira Instância se digne :
—
declarar o recurso admissível e procedente;
—
em consequência, anular a decisão da Comissão de reter, sobre o seu salário, as somas alegadamente pagas injustamente, a título de abono escolar, em relação ao período de 1 de Outubro de 1986 a 1 de Abril de 1988;
—
condenar a recorrida nas despesas.
A recorrida conclui pedindo que o Tribunal de Primeira Instância se digne :
—
negar provimento ao recurso;
—
decidir nos termos legais quanto às despesas.
Apreciação de mérito
O recorrente invoca, em apoio do seu pedido, um único fundamento baseado na violação do artigo 85.
o
do estatuto, segundo o qual «qualquer importância recebida indevidamente dá lugar a reposição se o beneficiário tiver tido conhecimento da irregularidade do pagamento ou se a mesma fosse tão evidente que dela não poderia deixar de ter conhecimento». O recorrente não contesta, com efeito, que a
basisbeurs,
prevista pela lei neerlandesa de 24 de Abril de 1986 sobre o financiamento dos estudos, seja «da mesma natureza que os abonos estatutários por filho a cargo e escolar» (n.
o
3 da parte «apreciação jurídica» da réplica). Esclarece que esta nova prestação substitui o
kinderbijslag
que, anteriormente, era pago aos pais e, no seu caso particular, servia apenas para completar os abonos previstos pelo estatuto, uma vez que o abono previsto pela lei neerlandesa era superior ao pago pela Comissão. Não contesta, por isso, o carácter indevido do pagamento do abono escolar no período em causa (1 de Outubro de 1986 a 1 de Abril de 1988), mas considera que nenhuma das duas condições alternativas exigidas, nos termos do citado artigo 85.
o
, para que haja lugar a reposição, está preenchida no presente caso. Mais precisamente, alega, por um lado, que não teve conhecimento da irregularidade do pagamento e, por outro, que essa irregularidade não era de tal modo evidente que ele não pudesse deixar de ter conhecimento dela.
No que respeita à primeira condição, Paul Sens reconhece que estava informado do facto de que a sua filha, como estudante, recebia desde 1 de Outubro de 1986 um subsídio neerlandês, denominado
basisbeurs
(quer dizer, numa tradução literal, «bolsa para fazer face às necessidades básicas»), mas afirma também não ter compreendido que esta bolsa tinha por objectivo satisfazer as mesmas necessidades que as pretendidas pelo abono escolar e por filho a cargo atribuídas aos funcionários comunitários. Alega, todavia, ter informado a recorrida deste pagamento através de duas notas
{papillons)
— das quais apresentou fotocópias — que afirma ter anexado aos formulários de pedido de atribuição do abono escolar e transmitido à administração com esses formulários, respectivamente em Outubro de 1986 e em Outubro de 1987. Explica que não utilizou os formulários porque estes não eram adequados na medida em que respeitavam apenas ao abono escolar. Acrescenta que, em virtude do caracter inovador do financiamento de estudos que a WSF introduziu, se encontrou na impossibilidade de qualificar essa prestação sem uma análise prévia. Por isso, resulta tanto da falta de reacção da administração — que continuou a pagar o abono escolar desde 1 de Outubro de 1986 até 1 de Abril de 1988 apesar das informações alegadamente fornecidas pelo recorrente nas duas notas de transmissão atrás citadas — como do facto de a Comissão não ter reconhecido de forma expressa, antes da data de entrada em vigor da WSF, a natureza semelhante da
basisbeurs
e dos abonos estatutarios pagos nos termos do artigo 67.
o
, que o recorrente não tinha conhecimento da irregularidade do pagamento destes últimos.
A Comissão, pelo contrário, considera que o recorrente teve conhecimento, no decurso do período considerado, da irregularidade desse pagamento e que, por isso, está perfeitamente no direito de exigir ao funcionário a reposição das somas indevidamente pagas, nos termos da primeira parte do artigo 85.
o
do estatuto. Afirma não ter recebido as notas de transmissão a que alude o recorrente para demonstrar que não tinha conhecimento da irregularidade do pagamento. Esta afirmação é corroborada, segundo a Comissão, quer pela atitude dos seus serviços que, durante o período considerado, aplicaram a regra de não cumulação que decorre do citado artigo 67.
o
, n.
o
2, do estatuto, a vinte e quatro funcionários que tinham mencionado no seu pedido de atribuição de abono escolar que os seus filhos beneficiavam de uma bolsa de estudos neerlandesa, quer pela atitude do recorrente que afirma ter indicado em papel separado — ao qual não faz qualquer referência nos pedidos de atribuição de abono escolar em causa — as informações que, segundo a Comissão, deveriam constar no n.
o
3 desse pedido. Além disso — acrescenta a Comissão —, o próprio texto das referidas «notas de transmissão» — que esclarecem que o «financiamento de estudos» neerlandês veio substituir os abonos familiares anteriormente pagos directamente aos pais — prova o conhecimento que o recorrente tinha da irregularidade do pagamento. A recorrida deduz desse facto, por consequência, que o desconhecimento da irregularidade do pagamento, alegado pelo recorrente, não é plausível.
O recorrente contesta a tese da Comissão apoiando-se nas regras do ónus da prova. Replica, em especial, que é à administração que compete provar que uma das condições exigidas pelo artigo 85.
o
do estatuto para haver lugar a repetição do indevido está preenchida (acórdão de 11 de Outubro de 1979, Berghmans/Comissão,
142/78, Recueil, p. 3125
). A este respeito, argumenta que a Comissão não provou que nunca recebeu as notas de transmissão alegadamente juntas aos formulários de pedido de abono escolar.
A Comissão, por seu lado, afasta este argumento fazendo apelo aos princípios
actor incumbit probado
e
reus in exceptione fit actor.
Em face desta contestação, o Tribunal de Primeira Instância considera que a tese da Comissão, segundo a qual o recorrente teve conhecimento do caracter indevido dos pagamentos em causa, é confirmada por vários elementos do processo.
Antes de mais, deve dizer-se que o recorrente, em Outubro de 1986 e em Outubro de 1987, apresentou à administração o pedido anual de atribuição do abono escolar para a sua filha Monica, nascida em Março de 1962, que prosseguia os seus estudos nos Países Baixos, riscando as três indicações alternativas que constam do ponto 3 do formulário e que prevêem, respectivamente, a hipótese de não percepção de qualquer outro abono escolar, a hipótese de percepção de um abono escolar (com a indicação, neste caso, do seu montante, do nome da instituição que efectua o pagamento e do nome do filho que beneficia do pagamento) e, finalmente, a hipótese de percepção directa pelo filho de um abono (com indicação, também neste caso, dos elementos complementares exigidos na segunda hipótese). Por isso, ao riscar também a última hipótese, o recorrente negou que a sua filha recebia um abono relacionado com os seus estudos, o que manifestamente não correspondia à situação real. Com efeito, é pacífico que a filha do recorrente recebia das autoridades neerlandesas um abono no montante de 605 HFL mensais, como resulta da nota que o recorrente dirigiu, em 12 de Julho de 1988, ao Sr. Michiels, funcionário afecto à Divisão «Direitos administrativos e remunerações» da Comissão, (ver anexo 6 do recurso).
Seguidamente, deve dizer-se que, ao adoptar este comportamento, o recorrente não respeitou a obrigação que decorre do citado n.
o
2 do artigo 67.
o
do estatuto. Está provado, com efeito, que não forneceu à administração as informações que possuía, de cujo alcance certamente tinha perfeita consciência e que podiam facilmente ser inscritos no formulário
ad boc.
Esta apreciação resulta das considerações que se seguem.
Com efeito, o recorrente não podia ignorar que a lei neerlandesa entrada em vigor em 1 de Outubro de 1986 previa a concessão de um abono para estudos aos estudantes que prosseguissem os seus estudos nos Países Baixos e que, por consequência, este novo regime diferia do precedente, essencialmente pelo facto de esta prestação não ser paga aos pais mas directamente aos estudantes. Quanto à sua natureza, resulta claramente do conteúdo da lei neerlandesa que se trata de um abono que tem por fim proporcionar aos estudantes uma ajuda financeira destinada a permitir-lhes prover às suas despesas com os estudos e ao seu sustento no âmbito do prosseguimento dos mesmos. Por isso, não podem restar dúvidas de que o recorrente, de nacionalidade neerlandesa e ocupando uma posição elevada no quadro da administração comunitária, tinha compreendido perfeitamente o alcance desta lei e, portanto, estava bem consciente de que, nos termos do n.
o
2 do artigo 67.
o
do estatuto, os abonos comunitários escolar e por filho a cargo não se podiam cumular com o abono neerlandês para finalidades semelhantes e que apenas podiam ser pagos na medida em que constituíssem um eventual complemento do abono neerlandês. O próprio título da lei neerlandesa («studiefinanciering») está formulado de forma a que salte imediatamente à vista que o abono em questão devia servir para contribuir por um lado, para as despesas da vida corrente (desempenhando, nesta medida, a mesma função que o abono comunitário por filho a cargo) e, por outro lado, para a compra de livros e de outro material escolar (função coincidente com a do abono escolar comunitàrio).
A análise dos factos desenvolvida até aqui não pode ser alterada pela consideração de a Comissão não se ter dirigido ao recorrente para lhe pedir explicações, após ter recebido os formulários em que todas as rubricas do ponto 3 tinham sido riscadas, isto é, depois de ter recebido esclarecimentos que não eram certamente um modelo de clareza. A atitude da Comissão não pode, com efeito, entrar em linha de conta nesta análise, que tem como ponto do partida o facto bem provado de o recorrente, ainda que informado da natureza da bolsa atribuída à sua filha pelas autoridades neerlandesas, se ter abstido de declarar aos serviços competentes da Comissão as somas recebidas.
As considerações precedentes são confirmadas pela circunstância de vários funcionários de nacionalidade neerlandesa, cujos filhos estudavam nos Países Baixos, terem preenchido, após a entrada em vigor da lei neerlandesa de 24 de Abril de 1986, o formulário de pedido de atribuição do abono escolar de forma completa, indicando no ponto 3, terceiro travessão, deste formulário, o montante exacto do abono pago directamente aos seus filhos pelas autoridades neerlandesas (ver os documentos anexos à tréplica). Esta circunstância demonstra dois factos: o formulário era perfeitamente adequado a que nele fossem dados os esclarecimentos em questão e, além disso, a lei neerlandesa de 1986 não suscita dúvidas, ao contrário do que defende o recorrente, sobre a nautreza da
basisbeurs,
quer dizer, sobre o facto de este abono se relacionar tanto com o abono escolar como com o abono por filho a cargo previstos pelas regras comunitárias,
O recorrente afirma ter anexado uma nota, tanto ao primeiro como ao segundo pedido, para assinalar à administração que a sua filha beneficiava nos Países Baixos de uma bolsa de estudos a partir de 1 de Outubro de 1986, que substituía um outro abono anteriormente pago directamente aos pais (ver o anexo 3 do recurso). Pretende ter, através destas notas, informado a administração do facto de que a sua filha recebia um abono cuja natureza não estava em condições de bem compreender. A esse respeito, a Comissão declara não ter recebido essas notas, mas apenas os dois formulários de pedido de atribuição do abono escolar nos quais as três rubricas do ponto 3 tinham sido riscadas.
O argumento do recorrente não pode ser acolhido. Com efeito, o processo não contém qualquer prova do envio das duas notas à administração. O recorrente limitou-se a apresentar fotocópias às quais não se pode atribuir valor de prova. Há que observar, a este respeito, que, nos formulários enviados à administração em 1986 e 1987, não figura qualquer referência às notas que lhes teriam sido anexadas, embora pareça absolutamente razoável e conforme a uma prática administrativa diligente indicar, no documento principal, sendo caso disso, a existência de anexos.
Deve ainda dizer-se a este propósito, que o meio mais apropriado para participar à administração eventuais dúvidas teria consistido em lhe enviar uma carta expondo claramente o ponto de vista do funcionário, acompanhado de qualquer esclarecimento útil, em especial da indicação do montante do abono neerlandês. Ora, Paul Sens só procedeu dessa forma em 1988, ao dirigir-se à Divisão «Direitos administrativos e reclamações» sem contudo fornecer, mesmo nessa oportunidade, informação do montante do abono neerlandês.
Não se pode deduzir destes elementos de facto que o ónus da prova da transmissão das notas que, em princípio, cabe ao funcionário que a alega, se transferiu para a administração. Há que sublinhar, a este respeito, que não transparece, nem do processo, nem das observações das partes, qualquer indício de remessa efectiva das notas. Portanto, exigir à Comissão que prove não ter recebido as notas constituiria uma violação do princípio
actori incumbit probatio,
segundo o qual cada parte tem o ónus de provar exclusivamente os factos positivos em que se baseia; noutros termos, este princípio impede que se faça impender sobre uma das partes o ónus de uma prova de carácter puramente negativo.
A análise das circunstâncias da causa conduz assim à conclusão de que não somente o recorrente conhecia a natureza da
basisbeurs
mas que, ao riscar a terceira hipótese na declaração prevista no artigo 67.
o
, n.
o
2, do estatuto, forneceu à administração informações que não correspondiam à realidade.
Tendo em conta esta conclusão, já não é necessário verificar se as circunstâncias do caso correspondem à segunda condição prevista, a título alternativo, pelo artigo 85.
o
do estatuto, ou seja, se a irregularidade do pagamento era tão evidente que o funcionário não podia deixar de ter conhecimento dela. Em todo o caso, os elementos que permitiram concluir pelo conhecimento da irregularidade do pagamento constituem também, por maioria de razão, prova de que o recorrente não podia deixar de ter conhecimento da irregularidade do pagamento, se fizesse uso de um mínimo de diligência.
Resulta das considerações precedentes que o recurso deve ser considerado improcedente.
Quanto às despesas
Por força do n.
o
2 do artigo 69.
o
do Regulamento Processual do Tribunal, aplicável,
mutatis mutandis
ao processo perante o Tribunal de Primeira Instância, a parte vencida deve ser condenada nas despesas, se a parte contrária o tiver pedido. No entanto, de acordo com o artigo 70.
o
do mesmo regulamento, as despesas efectuadas pelas instituições ficam a seu cargo nos recursos dos agentes das Comunidades.
Pelos fundamentos expostos,
O TRIBUNAL DE PRIMEIRA INSTÂNCIA (Terceira Secção)
decide:
1)
O recurso é julgado improcedente.
2)
Cada uma das partes suportará as suas próprias despesas.
Proferido em audiência pública no Luxemburgo, a 10 de Maio de 1990.
Saggio
Yeraris
Lenaerts
O secretário
H. Jung
O presidente da Terceira Secção
A. Saggio
(
*1
) Lingua do processo: francês. | [
"Funcionário",
"Abono escolar",
"Repetição do indevido"
] |
62014CJ0371 | lv | Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2013. gada 18. marta Īstenošanas regulas (ES) Nr. 260/2013, ar ko galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Regulu (EK) Nr. 1458/2007 noteikts Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, attiecina uz tādu ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, ko nosūta no Vjetnamas Sociālistiskās Republikas un kam ir vai nav deklarēta Vjetnamas Sociālistiskās Republikas izcelsme (
OV L 82, 10. lpp.
; turpmāk tekstā – “strīdīgā regula”), spēkā esamību.
Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp
APEX GmbH Internationale Spedition
(turpmāk tekstā – “
APEX
”) un
Hauptzollamt Hamburg-Stadt
(Hamburgas pilsētas Galvenā muitas pārvalde, Vācija) par šīs pēdējās minētās iestādes lēmumu likt
APEX
samaksāt antidempinga maksājumu.
Atbilstošās tiesību normas
Regula (EK) Nr. 1225/2009
Noteikumi, kas regulē antidempinga pasākumu piemērošanu, ko veic Eiropas Savienība, un kas bija spēkā pamatlietas faktu rašanās laikā, bija ietverti Padomes 2009. gada 30. novembra Regulā (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (
OV L 343, 51. lpp.
, un kļūdu labojums
OV 2010, L 7, 22. lpp.
), tās oriģinālajā redakcijā, kā arī tās redakcijā, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulas (ES) Nr. 765/2012 (
OV L 237, 1. lpp.
; turpmāk tekstā – “pamatregula”).
Atbilstoši pamatregulas preambulas [22]. apsvērumam:
“[..] Kopienas tiesību aktos ir nepieciešami noteikumi, kas piemērojami atsevišķiem gadījumiem praksē, ietverot preču montāžu Kopienā vai trešā valstī, kuras galvenais mērķis ir apiet antidempinga pasākumus.”
Šīs regulas 10. panta “Atpakaļejošs spēks” 1. punktā ir noteikts:
“Pagaidu pasākumus un galīgos antidempinga maksājumus piemēro tikai tām precēm, kas tiek laistas brīvā apgrozībā pēc tam, kad ir stājies spēkā lēmums, kas pieņemts, ievērojot attiecīgi 7. panta 1. punktu vai 9. panta 4. punktu un ņemot vērā šajā regulā noteiktos izņēmumus.”
Minētās regulas 11. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts:
“Galīgā antidempinga pasākuma termiņš beidzas piecus gadus pēc tā uzlikšanas vai piecus gadus pēc datuma, kurā beidzās pēdējais pārskats par dempingu un zaudējumiem, ja vien pārskatā nekonstatē, ka pasākuma beigas var novest pie dempinga un zaudējumu turpināšanās vai atkārtošanās. Šādu termiņa beigu pārskatu sāk pēc Komisijas iniciatīvas vai pēc Kopienas ražotāju pieprasījuma vai viņu vārdā iesniegta pieprasījuma, un pasākums paliek spēkā, kamēr nav zināmi šāda pārskata rezultāti.”
Šīs pašas regulas 13. pants “Pasākumu apiešana” ir formulēts šādi:
“Saskaņā ar šo regulu uzlikto antidempinga maksājumu darbības jomu var paplašināt arī attiecībā uz nedaudz pārveidota vai nepārveidota līdzīga produkta importu no tiešām valstīm vai uz nedaudz pārveidota līdzīga produkta vai šāda produktu sastāvdaļu importu no valsts, uz kuru attiecas pasākumi, ja notiek šo pasākumu apiešana. Antidempinga maksājumus, kuri nepārsniedz saskaņā ar 9. panta 5. punktu uzlikto atlikušo antidempinga maksājuma likmi, var attiecināt arī uz importu no uzņēmumiem, kas gūst labumu no atsevišķiem maksājumiem valstīs, uz kurām attiecas pasākumi, ja notiek šo pasākumu apiešana. Apiešanu definē kā pārmaiņas tirdzniecības modelī starp trešām valstīm un Kopienu vai starp atsevišķiem uzņēmumiem valstī, kas pakļauti pasākumiem, un Kopienu, kuri izriet no prakses, procesa vai darba un kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, ja ir pierādījumi, ka maksājuma koriģējošā ietekme mazinās līdzīgo produktu cenu un/vai daudzumu izteiksmē, un ja vajadzības gadījumā saskaņā ar 2. panta noteikumiem ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz līdzīgam produktam agrāk noteiktajām normālajām vērtībām.
Pirmajā daļā minētā prakse, process vai darbs,
inter alia
, ietver attiecīgā produkta nelielu pārveidošanu, lai to varētu klasificēt zem muitas kodiem, kuri parasti nav pakļauti pasākumiem, ar noteikumu, ka šādu pārveidojumu rezultātā nemainās produkta būtiskās īpašības; pasākumiem pakļauta produkta sūtījumu caur trešām valstīm; eksportētāju vai ražotāju veiktu savu tirdzniecības modeļu vai pārdošanas kanālu reorganizāciju valstī, kas pakļauta pasākumiem, lai vēlāk savus produktus eksportētu uz Kopienu caur ražotājiem, kuri gūst labumu no atsevišķām maksājuma likmēm, kas ir zemākas nekā attiecīgā ražotāja produktiem piemērojamā likme, un 2. punktā norādītajos apstākļos, detaļu montāžu Kopienā vai kādā trešā valstī.
2. Uzskata, ka montāžas operācija Kopienā vai trešā valstī apiet spēkā esošos pasākumus, ja:
a)
operācija ir sākusies vai ir ievērojami pieaudzis tās apmērs pēc vai īsi pirms antidempinga izmeklēšanas uzsākšanas, un attiecīgās detaļas nāk no valsts, uz kuru attiecas pasākumi; un
[..]
c)
maksājuma korektīvo ietekmi mazina līdzīgo samontēto preču cenas un/vai daudzumi, un ir pierādījumi par dempingu attiecībā uz agrāk noteiktajām līdzīgo vai pielīdzināmo preču normālajām vērtībām.
3. Izmeklēšanu saskaņā ar šo pantu sāk pēc Komisijas priekšlikuma vai pēc dalībvalsts vai ikvienas ieinteresētās puses pieprasījuma, pamatojoties uz pietiekamiem pierādījumiem attiecībā uz 1. punktā izklāstītajiem faktoriem. Izmeklēšanu sāk pēc konsultācijām ar Padomdevēju komiteju ar Komisijas regulu, kurā var būt arī norādījumi muitas dienestiem pakļaut importu reģistrācijai saskaņā ar 14. panta 5. punktu vai arī pieprasīt garantijas. Izmeklēšanu veic Komisija, kurai var palīdzēt muitas dienesti, un izmeklēšanu pabeidz deviņu mēnešu laikā. Ja galīgi noskaidroti fakti attaisno pasākumu darbības jomas paplašināšanu, tad to veic Padome uz Komisijas iesniegta priekšlikuma pamata pēc konsultēšanās ar Padomdevēju komiteju. Priekšlikumu Padome pieņem viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija to ir iesniegusi, ja vien tā ar vienkāršu balsu vairākumu priekšlikumu nenoraida. Paplašinājums stājas spēkā dienā, kad saskaņā ar 14. panta 5. punktu tika ieviesta reģistrācija vai kad tika pieprasītas garantijas. Attiecīgos šās regulas procesuālos noteikumus par izmeklēšanas sākšanu un veikšanu piemēro atbilstīgi šim pantam.
[..]”
Saskaņā ar pamatregulas 14. panta 5. punktu:
“Pēc konsultēšanās ar Padomdevēju komiteju Komisija var likt muitas dienestiem veikt attiecīgus pasākumus, lai reģistrētu importu tā, lai pēc tam pasākumus varētu vērst pret importu, sākot no reģistrēšanas datuma. Importu var pakļaut reģistrēšanai pēc Kopienas ražošanas nozares pieprasījuma, ja tas satur pietiekamus pierādījumus šādas rīcības pamatošanai. Reģistrēšanu ievieš ar regulu, kas konkretizē rīcības mērķi un vajadzības gadījumā – iespējamo nākotnes saistību apmēru. Importu nepakļauj reģistrēšanai ilgāk par deviņiem mēnešiem.”
Minētās regulas 18. pantā ir paredzēts:
“1. Gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju šajā regulā paredzētajā termiņā vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, var izdarīt pagaidu vai galīgos konstatējumus, pozitīvus vai negatīvus. [..]
[..]
6. Ja ieinteresētā puse nevēlas sadarboties vai sadarbojas tikai daļēji un līdz ar to netiek sniegta būtiska informācija, izmeklēšanas iznākums šai pusei var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies.”
Antidempinga regulas, kuru priekšmets ir ar gāzi pildītas, neuzpildāmas kabatas krama šķiltavas
Pēc tam, kad Eiropas Komisija 1989. gadā bija skatījusi Eiropas Šķiltavu ražotāju federācijas sūdzību, tika pieņemta Padomes 1991. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 3433/91, ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu Japānas, Ķīnas Tautas Republikas, Korejas Republikas un Taizemes izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam un galīgi iekasē antidempinga pagaidu maksājumu (
OV L 326, 1. lpp.
).
Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu galīgo antidempinga maksājumu uzliek it īpaši Ķīnas (turpmāk tekstā – “ĶTR”) izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam.
Attiecībā uz antidempinga maksājuma iespējamu apiešanu veiktās izmeklēšanas beigās tika pieņemta Padomes 1999. gada 25. janvāra Regula (EK) Nr. 192/1999, ar kuru galīgo antidempinga maksājumu, kurš ar Regulu (EEK) Nr. 3433/91 uzlikts Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, attiecina uz tādu dažu vienreizlietojamu, atkārtoti uzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, kam izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā vai kas nosūtītas no Taivānas, vai kas ir Taivānas izcelsmes, un uz tādu neuzpildāmu šķiltavu importu, kas nosūtītas no Taivānas vai ir Taivānas izcelsmes, un ar kuru izbeidz procedūru attiecībā uz tādu neuzpildāmu šķiltavu importu, kas nosūtītas no Honkongas un Makao (
OV L 22, 1. lpp.
).
Šīs regulas 1. pantā bija paredzēts ar Regulu Nr. 3433/91 uzlikto antidempinga maksājumu attiecināt uz tādu ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, kuras nosūtītas no Taivānas vai kuras ir Taivānas izcelsmes, kā arī uz dažu tādu ar gāzi pildītu, uzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, kuras ir ĶTR izcelsmes vai nosūtītas no Taivānas vai kuras ir Taivānas izcelsmes.
Ar Regulu Nr. 3433/91 uzliktais un ar Regulu Nr. 192/1999 paplašinātais antidempinga maksājums ir ticis paturēts spēkā ar Padomes 2001. gada 12. septembra Regulu (EK) Nr. 1824/2001, ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu tādu ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, kas cēlušās Ķīnas Tautas Republikā un sūtītas no Taivānas vai tur cēlušās, un tādu dažu uzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, kas cēlušās Ķīnas Tautas Republikā un sūtītas no Taivānas vai tur cēlušās (
OV L 248, 1. lpp.
), kā arī ar Padomes 2007. gada 10. decembra Regulu (EK) Nr. 1458/2007, ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes un no Taivānas sūtītu vai Taivānas izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, un Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes un no Taivānas sūtītu vai Taivānas izcelsmes uzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam (
OV L 326, 1. lpp.
).
Komisija ar 2012. gada 1. maijā
Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī
(
OV C 127, 3. lpp.
) publicēto “Paziņojumu par konkrētu antidempinga pasākumu gaidāmajām termiņa beigām” darīja zināmu, ka antidempinga pasākumu, jo īpaši attiecībā uz ĶTR izcelsmes un no Taivānas sūtītu vai Taivānas izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, termiņš beigsies 2012. gada 13. decembrī, ja vien netiks sākta to pārskatīšana saskaņā ar pamatregulas 11. panta 2. punktā izklāstīto procedūru. Tā kā pēc šā paziņojuma publicēšanas netika iesniegts neviens pienācīgi pamatots pārskatīšanas pieprasījums, Komisija ar 2012. gada 12. decembrī
Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī
(
OV C 382, 12. lpp.
) publicēto “Paziņojumu par konkrētu antidempinga pasākumu gaidāmajām termiņa beigām” darīja zināmu, ka šie antidempinga pasākumi faktiski beigsies 2012. gada 13. decembrī.
Pa to laiku ar Komisijas 2012. gada 25. jūnija Regulas (ES) Nr. 548/2012, ar ko sāk izmeklēšanu par tādu antidempinga pasākumu iespējamo apiešanu, kuri ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1458/2007 noteikti Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, ko veic, importējot no Vjetnamas nosūtītas ar gāzi pildītas, neuzpildāmas kabatas krama šķiltavas, kam ir vai nav deklarēta Vjetnamas izcelsme, un par šāda importa reģistrāciju (
OV L 165, 37. lpp.
), 1. pantu Komisija bija sākusi izmeklēšanu, lai noteiktu, vai, veicot no Vjetnamas nosūtītu ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu Savienībā, netiek apieti ar Regulu Nr. 1458/2007 noteiktie antidempinga pasākumi.
Atbilstoši šīs regulas 2. pantam dalībvalstu muitas dienestiem bija jāveic vajadzīgie pasākumi, lai minētās regulas 1. pantā noteikto importu reģistrētu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu.
Strīdīgā regula tika pieņemta pēc tam, kad ar Regulu Nr. 548/2012 bija uzsākta izmeklēšana attiecībā uz laikposmu no 2011. gada 1. aprīļa līdz 2012. gada 31. martam, tā saukto “ziņošanas periodu” (turpmāk tekstā – “ZP”).
Strīdīgās regulas preambulas 28.–30. un 36. apsvērums, kuri attiecas uz Vjetnamas ražotāju eksportētāju sadarbības pakāpi, ir formulēti šādi:
“(28)
Kā minēts 18. apsvērumā, septiņi uzņēmumi iesniedza atbildes uz anketas jautājumiem. Minētajā ZP kopējais paziņotais uz Savienību pārdoto šķiltavu apjoms saskaņā ar šīm atbildēm bija vairāk nekā 100 % no kopējā paziņotā Savienībā importēto šķiltavu apjoma saskaņā ar
Eurostat Comext
datubāzi. Neraugoties uz to, ka atbildēs iekļautā informācija par pārdošanas apjomiem netika uzskatīta par ticamu, kā turpmāk paskaidrots 29. apsvērumā, ir uzskatāms, ka tas tomēr liecina par augstu sadarbības līmeni un to, ka uzņēmumi, uz kuriem attiecas izmeklēšana, ir reprezentatīvi.
(29)
Pārbaudes apmeklējumu laikā, ko veica septiņu Vjetnamas ražotāju eksportētāju telpās, tika secināts, ka tie visi bija iesnieguši informāciju, ko nevar uzskatīt par ticamu attiecībā uz izmeklēšanai būtisku konstatējumu izdarīšanu. Konkrēti, tika noskaidrots, ka septiņi uzņēmumi ir kļūdaini norādījuši savu ražošanas apjomu, šķiltavu detaļu importu un kopējo pārdošanas apjomu. Tika arī konstatēts, ka daļa no saimnieciskās darbības, kas saistīta ar ražojumu, uz kuru attiecas izmeklēšana, nebija iekļauta oficiālajā grāmatvedībā un ka dažas montāžas darbības veica neoficiāli apakšuzņēmēji. Turklāt ievērojams daudzums detaļu, ko importēja no ĶTR, nebija deklarētas vai arī uzrādītas kļūdaini, un daļa no pārdošanas apjoma netika iekļauta uzņēmumu pārskatos. Līdz ar to nebija iespējams droši noteikt jo īpaši kopējās ražošanas un kopējās pārdošanas apjomu attiecīgajos uzņēmumos vai salīdzināt ražojuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, faktiskās pārdošanas cenas un izmaksas, kas saistītas ar galvenajām izejvielām, piemēram, gāzi, ar datiem, kas sniegti atbildēs uz anketas jautājumiem.
(30)
Ņemot vērā 29. apsvērumā raksturoto situāciju, ražotājus eksportētājus informēja, ka saskaņā ar pamatregulas 18. pantu izmeklēšanas konstatējumi un secinājumi jāpamato ar labākajiem pieejamajiem faktiem. [..]
[..]
(36)
Ņemot vērā iepriekš minēto, konstatējumi par ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu no Vjetnamas Savienībā bija jāizdara, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 18. panta 1. punktu. Tādēļ, lai nodrošinātu, ka pusēm prasītās informācijas nesniegšana nekavē izmeklēšanu, Komisija ir aizstājusi nepārbaudāmos datus, ko iesnieguši Vjetnamas ražotāji, ar citiem pieejamiem datiem, piemēram, no
Eurostat Comext
datubāzes, lai noteiktu kopējo importa apjomu no Vjetnamas Savienībā, kā arī pieprasījumā minētos datus par izmaksām, lai noteiktu Ķīnas detaļu īpatsvaru (skatīt 50. apsvērumu turpmāk).”
Šīs regulas preambulas 37. apsvērumā, kas attiecas uz Ķīnas ražotāju eksportētāju sadarbības pakāpi, ir noteikts:
“Ķīnas ražotāji eksportētāji izmeklēšanā nesadarbojās. Tādēļ secinājumi par attiecīgā ražojuma importu Savienībā un ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu eksportu no ĶTR uz Vjetnamu bija jāizdara, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 18. panta 1. punktu. Tika izmantota pieprasījumā sniegtā
UN Comtrade
[Apvienoto Nāciju Organizācijas Preču tirdzniecības statistikas datu bāze] statistika, lai noteiktu kopējo eksporta apjomu no ĶTR uz Vjetnamu.”
Minētās regulas preambulas 38.–44. apsvērumā par tirdzniecības modeļa pārmaiņām ir noteikts:
“2.4.
Tirdzniecības modeļa pārmaiņas
Ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu imports Savienībā
(38)
Attiecīgā ražojuma imports no ĶTR samazinājās 1991. gadā pēc tam, kad pirmo reizi ieviesa pasākumus. Imports saglabājās neliels pasākumu secīgu grozījumu un pagarinājumu laikā 1995., 1999., 2001. un 2007. gadā.
(39)
Laikposmā no 2008. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 31. martam šķiltavu imports apjoma ziņā no ĶTR bija diezgan stabils, aptuveni 50 miljoni vienību 2008. un 2009. gadā, 70 miljoni vienību 2010. gadā un 60 miljoni vienību 2011. gadā un ZP. Tomēr to veidoja tikai atkārtoti uzpildāmie modeļi un elektriskās pjezo šķiltavas, kam nepiemēroja pasākumus.
(40)
Ražojuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, imports no Vjetnamas ir palielinājies laika gaitā. Lai arī 1997. gadā praktiski nepastāvēja ražojuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, imports no Vjetnamas Savienībā, tomēr kopš 2007. gada tā importa apjoms ir strauji pieaudzis.
(41)
Imports no Vjetnamas ZP veidoja 84 % no kopējā importa Savienībā.
Neuzpildāmu šķiltavu imports no Vjetnamas uz Savienību, kas izteikts % no kopējā importa apjoma
ZP
Tirgus daļa
80 %
84 %
83 %
84 %
84 %
Avots
: pieprasījumā sniegtie statistikas dati.
[Šķiltavu detaļu eksports no ĶTR uz Vjetnamu]
(42)
No ĶTR uz Vjetnamu ZP tika eksportētas krama šķiltavu detaļas. Vjetnama ir visnozīmīgākais ĶTR eksportēto krama šķiltavu detaļu galamērķis. Saskaņā ar pieprasījumā sniegtajiem statistikas datiem šķiltavu daļu eksports no ĶTR uz Vjetnamu ir būtiski palielinājies kopš 1999. gada. Šķiltavu daļu eksports no ĶTR uz Vjetnamu 1999. gadā bija mazāk par 3 % no kopējā eksporta apjoma, bet 2010. gadā Vjetnama kļuva par šķiltavu daļu pirmo eksporta galamērķi, sasniedzot 26 % importa tirgus daļu. Apjoma izteiksmē tas atbilstu pieaugumam no mazāk nekā 50 miljoniem līdz 200 miljoniem gatavu šķiltavu vienību.
[Ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu ražošanas apjoms Vjetnamā]
(43)
Tā kā Vjetnamas ražotāju sniegto informāciju nevarēja ņemt vērā, tad nevarēja iegūt arī pārbaudāmu informāciju par patieso ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu ražošanas apjomu.
2.5.
Secinājums par tirdzniecības modeļa pārmaiņām
(44)
Kopējā eksporta apjoma no ĶTR uz Savienību samazinājums un eksporta apjoma pieaugums no Vjetnamas uz Savienību kopš 2007. gada, kā arī ievērojams šķiltavu daļu eksporta apjoma pieaugums no ĶTR uz Vjetnamu kopš 1999. gada radīja tirdzniecības modeļa pārmaiņas starp ĶTR un Vjetnamu, no vienas puses, un Savienību, no otras puses.”
Šīs pašas regulas 1. pantā ir noteikts:
“1. Galīgo antidempinga maksājumu, kuru uzliek ar Regulas [Nr. 1458/2007] 1. panta 2. punktu [ĶTR] izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, ar šo attiecina uz tādu ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, ko nosūta no Vjetnamas un kam ir vai nav deklarēta Vjetnamas izcelsme, un ko patlaban klasificē ar KN kodu
ex
9613 10 00.
2. Maksājumu, kas ir attiecināts saskaņā ar šā panta 1. punktu, iekasē par importu, kas nosūtīts no Vjetnamas laikposmā no 2012. gada 27. jūnija līdz 2012. gada 13. decembrim un kam ir vai nav deklarēta Vjetnamas izcelsme, un kas reģistrēts saskaņā ar Regulas [Nr. 548/2012] 2. pantu un [pamatregulas] 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu.
[..]”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
No 2012. gada augusta līdz decembrim
APEX
, starptautisko pārvadājumu sabiedrība, laida brīvā apgrozībā Savienībā 4024080 ar gāzi pildītas, neuzpildāmas kabatas krama šķiltavas, kas nosūtītas no Vjetnamas.
Par šo laišanu brīvā apgrozībā Hamburgas pilsētas Galvenā muitas pārvalde ar 2013. gada 26. marta paziņojumu par aplikšanu ar nodokli, pamatojoties uz strīdīgo regulu, pieprasīja
APEX
antidempinga maksājumu EUR 261565,20 apmērā.
2013. gada 15. aprīlī
APEX
iesniedza administratīvu sūdzību par šo paziņojumu par aplikšanu ar nodokli. Hamburgas pilsētas Galvenā muitas pārvalde ar 2013. gada 5. jūnija lēmumu šo sūdzību noraidīja, un
APEX
2013. gada 5. jūlijā vērsās
Finanzgericht Hamburg
(Hamburgas Finanšu tiesa).
Pirmkārt, šī tiesa pauž šaubas attiecībā uz Padomei esošo iespēju paplašināt ar Regulu Nr. 1458/2007 uzlikto antidempinga maksājumu, jo strīdīgās regulas pieņemšanas dienā šī regula vairs neesot bijusi spēkā. No pamatregulas 13. panta 1. punkta noteikumiem, it īpaši no izteiciena “ja notiek šo pasākumu apiešana”, izrietot, ka antidempinga pasākumi var tikt paplašināti tikai tad, ja tie ir spēkā un tātad ja tie nav beigušies. Antidempinga pasākumu sistēma un mērķis arī liecinot par labu šādai interpretācijai. Tādējādi antidempinga pasākumu piemērošana esot nevis sods par agrāku rīcību, bet gan pret dempinga prakses radītu negodīgu konkurenci vērsts aizstāvības un aizsardzības pasākums, lai nākotnē novērstu vai padarītu ekonomiski nepievilcīgu importu par dempinga cenām.
Finanzgericht Hamburg
(Hamburgas Finanšu tiesa) tomēr pieļauj, ka izteiciens “ja notiek šo pasākumu apiešana” varētu tikt saprasts tādējādi, ka tas attiecas uz antidempinga maksājuma paplašinātas piemērošanas laikposmu, nevis uz dienu, kurā pieņemta regula par šā antidempinga maksājuma paplašināšanu. Šajā ziņā šī tiesa uzsver, ka pamatregulas 13. panta 3. punkta sestajā teikumā ir nepārprotami paredzēta antidempinga maksājuma paplašināšana ar atpakaļejošu spēku, sākot no dienas, kurā saskaņā ar šīs pēdējas minētās regulas 14. panta 5. punktu tika ieviesta obligāta importa reģistrēšana. Turklāt
Finanzgericht Hamburg
(Hamburgas Finanšu tiesa) atsaucas uz to, ka saskaņā ar minētās regulas mērķi un sistēmu regulas par antidempinga pasākumu paplašināšanu vienīgais mērķis ir nodrošināt to efektivitāti un novērst šo pasākumu apiešanu. Šāda regula esot tikai papildu pasākums salīdzinājumā ar sākotnējiem antidempinga pasākumiem, un tas varētu nozīmēt, ka pamatregulas 13. pantā nav ietverts regulas par antidempinga maksājuma paplašināšanu pieņemšanas termiņš.
Otrkārt,
Finanzgericht Hamburg
(Hamburgas Finanšu tiesa) uzskata, ka ir maz ticams, ka šajā gadījumā būtu izpildīti pamatregulas 13. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi par apiešanas esamību.
Pirmkārt, pamatregulas 13. panta 1. punkta trešajā teikumā paredzētās pārmaiņas tirdzniecības modelī starp attiecīgajām trešajām valstīm, respektīvi, ĶTR un Vjetnamu, un Savienību, nav tikušas pierādītas. Šifrētie dati par attiecīgā ĶTR izcelsmes ražojuma importu neesot pietiekami precīzi vai, runājot par strīdīgās regulas preambulas 39. apsvērumā ietvertajiem datiem, tie esot neatbilstoši. Turklāt šīs regulas preambulas 40. apsvērumā ietvertie dati par Vjetnamas izcelsmes ražojumu importu neattiecoties ne uz 2007. gadu, ne uz iepriekšējiem gadiem, un tie tikai daļēji varot tikt saistīti ar norisēm minētās regulas preambulas 42. apsvērumā par ĶTR krama šķiltavu detaļu eksportu uz Vjetnamu.
Turklāt esot pastāvējusi atšķirība laikā starp attiecīgā ĶTR izcelsmes ražojuma importa samazinājumu 1991. gadā, no ĶTR uz Vjetnamu veiktā šķiltavu detaļu eksporta pieaugumu, sākot no 1999. gada, un attiecīgā Vjetnamas izcelsmes ražojuma Savienībā veiktā importa pieaugumu 2007. gadā.
Finanzgericht Hamburg
(Hamburgas Finanšu tiesa) precizē, ka tā apzinās, ka pamatregulas 13. panta 1. punktā nav ietverti tādi noteikumi par hronoloģisko kārtību, kas attiecas uz pārmaiņām tirdzniecības modelī. Tomēr tā uzskata, ka specifisks skaidrojums ir nepieciešams, kad tirdzniecības modelis starp trešajām valstīm un Savienību ir ticis pārmainīts daudzus gadus pēc tam, kad tika ieviesti antidempinga pasākumi.
Turklāt strīdīgajā regulā neesot bijis norādīts, kāpēc tieši pirms attiecīgā Vjetnamas izcelsmes ražojuma importa pieauguma nav bijis šķiltavu detaļu eksporta no ĶTR uz Vjetnamu pieaugums, ne arī informācija par to, vai Vjetnamas izcelsmes šķiltavu importa pieaugums kopš 2007. gada atbilst salīdzināma apmēra Ķīnas izcelsmes šķiltavu importa apjoma samazinājumam.
Otrkārt, iesniedzējtiesa šaubās, ka pamatregulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētie nosacījumi būtu izpildīti. No vienas puses, pamatlietā aplūkotās montāžas operācijas nevarot būt “sākušās vai [būt] ievērojami pieaudzis to apmērs pēc vai īsi pirms antidempinga izmeklēšanas uzsākšanas”. No otras puses, esot maz ticams, ka šīm operācijām būtu bijusi kāda cita pietiekama motivācija vai ekonomiskais pamatojums, nevis novērst antidempinga pasākumus, kas noteikti ar Regulu Nr. 1458/2007. Minētās operācijas esot bijis iespējams pamatot it īpaši ar apsvērumiem par zemām roku darba izmaksām.
Šādos apstākļos
Finanzgericht Hamburg
(Hamburgas Finanšu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1)
Vai strīdīgā regula nav spēkā tāpēc, ka tās pieņemšanas dienā ar Regulu Nr. 1458/2007 noteiktais antidempinga maksājums, kura piemērošanas jomu bija iecerēts paplašināt, vairs nebija spēkā?
2)
Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir noliedzoša, vai strīdīgā regula nav spēkā tāpēc, ka nav konstatēta ar Regulu Nr. 1458/2007 noteikto pasākumu apiešana pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Ar prejudiciālajiem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, minētā iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai strīdīgā regula nav spēkā tāpēc, ka, pirmkārt, tā ir tikusi pieņemta, kad Regula Nr. 1458/2007 vairs nebija spēkā, un, otrkārt, Padome nav juridiski pietiekami definējusi apiešanas pastāvēšanu pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē.
Ievada apsvērumi
Ir jāievēro, ka Tiesai iesniegtajos rakstveida apsvērumos
APEX
norādīja strīdīgās regulas spēkā neesamības pamatu, ko iesniedzējtiesa savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav izmantojusi. Tā tātad norādīja, ka no 2012. gada rudens bija skaidrs, ka ar Regulu Nr. 1458/2007 noteiktie pasākumi nebūtu tikuši pagarināti tāpēc, ka attiecīgā ĶTR izcelsmes ražojuma imports vairs neradīja dempinga risku. Šādā kontekstā
APEX
uzskata, ka attiecīgā antidempinga maksājuma koriģējošā ietekme nevarētu tikt uzskatīta par kompromisu pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē.
Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir balstīta uz skaidru funkciju sadali starp valstu tiesām un Tiesu tā, ka tikai valsts tiesa, kurā lieta ir ierosināta un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas lēmumu, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē, vai sprieduma taisīšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums un vai Tiesai uzdotie jautājumi ir atbilstoši (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
26.
punkts).
No šīs pašas Tiesas iedibinātās judikatūras arī izriet, ka LESD 267. pants nav tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams lietas dalībniekiem lietā, ko izskata valsts tiesa, un tādējādi Tiesai nav jāizvērtē Savienības tiesību spēkā esamība tikai tādēļ, ka uz šādu jautājumu savos rakstveida apsvērumos Tiesai ir atsaucies kāds no lietas dalībniekiem (skat. spriedumu Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
27.
punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
Šajos apstākļos nav pamata strīdīgās regulas spēkā esamības pārbaudi attiecināt uz iesniedzējtiesas nenorādītiem pamatiem.
Par spēkā neesamības pamatu, kas izriet no fakta, ka strīdīgā regula tika pieņemta, kad Regula Nr. 1458/2007 vairs nebija spēkā
Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa atsaucas uz strīdīgās regulas, ar kuru pēc izmeklēšanas attiecībā uz iespējamu apiešanu atbilstoši pamatregulas 13. pantam tikuši paplašināti ar Regulu Nr. 1458/2007 noteiktie antidempinga pasākumi, spēkā neesamību, jo tā tika pieņemta, kad Regula Nr. 1458/2007 vairs nebija spēkā, un tā bija par pamatu paplašinātā antidempinga maksājuma iekasēšanai tikai ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz laikposmu no dienas, kurā ieviesta importa obligāta reģistrēšana, līdz minēto pasākumu izbeigšanas dienai.
Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pamatregulas 13. pantā ir paredzēta iespēja Savienības iestādēm, konstatējot antidempinga pasākumu apiešanu, šos pasākumus attiecināt uz līdzīgu, nedaudz pārveidotu vai nepārveidotu produkta importu no trešajām valstīm, uz kurām minētie pasākumi neattiecas.
Lai pārbaudītu iesniedzējtiesas norādīto pirmo spēkā neesamības pamatu, ir jānosaka, vai pamatregulas 13. pants atļauj pieņemt lēmumu par antidempinga pasākumu paplašināšanu tad, kad šo pasākumu piemērošanas termiņš ir beidzies.
Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noskaidrotu Savienības tiesību normas, šajā gadījumā – pamatregulas 13. panta, piemērošanas jomu, ir jāņem vērā gan tās formulējums, gan tās konteksts, gan arī tās mērķi (spriedums Angerer,
C‑477/13
,
EU:C:2015:239
,
26.
punkts un tajā minētā judikatūra).
Attiecībā uz pamatregulas 13. panta formulējumu ir jānorāda, ka, izņemot šā panta 3. punktā paredzēto pienākumu izmeklēšanu pabeigt deviņu mēnešu laikā no tās uzsākšanas dienas, šajā pantā nav ietverta neviena norāde attiecībā uz brīdi, kurā būtu jāpieņem iespējams lēmums par antidempinga pasākumu paplašināšanu.
Tiešām, saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punkta pirmo teikumu antidempinga maksājumu piemērošanas jomu var paplašināt, “ja notiek šo pasākumu apiešana”. Tomēr šā teikuma mērķis ir ierobežot gadījumus, kuros var tikt pieņemts lēmums par antidempinga pasākumu paplašināšanu. Tāpēc nevarētu tikt uzskatīts, ka, atsaucoties uz “[spēkā esošajiem] pasākumiem”, likumdevējs ir domājis ieņemt nostāju jautājumā par brīdi, kurā ir jāpieņem šāds lēmums par maksājumu paplašināšanu, un tādējādi aizliegt tā pieņemšanu, ja ir beidzies antidempinga pasākumu, kas tiek apieti, piemērošanas termiņš.
Savukārt pamatregulas 13. panta 1. punktā ietvertā atsauce uz “[spēkā esošajiem] pasākumiem” nozīmē, ka paplašināto antidempinga pasākumu piemērošanas termiņš nevar pārsniegt laikposmu, kurā ir spēkā antidempinga pasākumi, kas tiek paplašināti.
No minētā izriet, ka pamatregulas 13. panta noteikumu analīze – kā to arī norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 31. punktā – neļauj izslēgt iespēju pieņemt regulu par antidempinga pasākumu paplašināšanu pēc šo pasākumu piemērošanas termiņa beigām.
Atbilstošā konteksta, kurā ietilpst pamatregulas 13. pants, kā arī šā panta un, vispārīgāk, šīs regulas mērķu analīze apstiprina, ka regula par antidempinga pasākumu paplašināšanu var tikt pieņemta pēc šo pasākumu piemērošanas termiņa beigām, tomēr paturot prātā, ka pasākumi var tikt paplašināti tikai attiecībā uz laikposmu pirms šīm beigām tā, ka paplašinātajiem pasākumiem ir vienīgi atpakaļejošs spēks.
Pirmkārt, šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī pamatregulas 10. panta 1. punktā ir nostiprināts antidempinga pasākumu atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, jo šie pasākumi principā var tikt piemēroti vienīgi attiecībā uz ražojumiem, kas brīvā apgrozībā laisti pēc dienas, kurā ir stājusies spēkā regula, ar kuru ievieš šos pasākumus, vairākos pamatregulas noteikumos ir paredzētas atkāpes no šā principa. Šie noteikumi ļauj piemērot antidempinga pasākumus attiecībā uz ražojumiem, kas brīvā apgrozībā laisti, pirms stājusies spēkā regula, ar kuru tie ieviesti, ar nosacījumu, ka attiecīgais imports ir ticis reģistrēts saskaņā ar pamtregulas 14. panta 5. punktu.
Īpaši attiecībā uz noteikumiem par apiešanu pamatregulas 13. panta 3. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka izmeklēšanu sāk ar Komisijas regulu, kurā var būt arī norādījumi muitas dienestiem pakļaut importu obligātai reģistrācijai saskaņā ar šīs regulas 14. panta 5. punktu vai arī pieprasīt garantijas. Šīs pēdējās minētās regulas 13. panta 3. punkta sestajā teikumā savukārt ir paredzēts, ka antidempinga pasākumu paplašinājums stājas spēkā dienā, kad saskaņā ar minētās regulas 14. panta 5. punktu tika ieviesta obligāta importa reģistrācija. Tādējādi ar paplašināšanas regulu, kura pieņemta uz šīs pašas regulas 13. panta pamata, ir atļauta attiecīgā antidempinga maksājuma iekasēšana ar atpakaļejošu spēku.
Otrkārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru it īpaši no pamatregulas preambulas 19. apsvēruma un 13. panta izriet, ka regulas par antidempinga maksājuma piemērošanas jomas paplašināšanu vienīgais mērķis ir nodrošināt šī maksājuma efektivitāti un novērst tā apiešanu. Turklāt attiecīgā importa reģistrācijas pienākuma mērķis specifiskajā apiešanas kontekstā ir arī paplašināto galīgo pasākumu efektivitāte, jo tiek radīta iespēja piemērot maksājumus ar atpakaļejošu datumu, lai novērstu to, ka zūd piemērojamo galīgo pasākumu lietderīgā iedarbība (spriedums Paltrade,
C‑667/11
,
EU:C:2013:368
,
28.
un
29.
punkts).
Tomēr, kā to arī norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 36. punktā, efektivitātes mērķis, kāds izvirzīts pasākumiem, kuri vērsti uz to, lai novērstu pasākumu apiešanu, būtu apdraudēts, ja tiktu uzskatīts, ka regula, ar ko paplašināta antidempinga maksājuma piemērošanas joma, nevar tikt pieņemta pēc šo pasākumu piemērošanas termiņa beigām. Ja nebūtu iespējams šādu regulu pieņemt pēc šīm beigām, antidempinga pasākumu korektīvās ietekmes aizsardzība ar pamatregulas 13. pantā paredzētās procedūras palīdzību varētu tikt apdraudēta ar importu, kas veikts attiecībā uz apiešanu notikušās izmeklēšanas laikposmā. Faktiski atkal rastos situācija, ka antidempinga pasākumu lietderīgo iedarbību nebūtu iespējams nodrošināt līdz to piemērošanas termiņa beigām, kurš, pamatojoties uz šīs regulas 11. panta 2. punktu, principā ir pieci gadi.
Turklāt, kā to arī norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 55. punktā, uzskatot, ka regula par antidempinga pasākumu paplašināšanu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 3. punktu nevar tikt pieņemta pēc šo pasākumu piemērošanas termiņa beigām, attiecīgajā gadījumā Komisijai izmeklēšana noteikti būtu bijusi jāpabeidz īsākā termiņā nekā šajā pantā paredzētais deviņu mēnešu termiņš. Tāpat šāda apsvēruma dēļ šādu regulu būtu atļauts pieņemt, tieši pirms beidzas ar to paplašināto pasākumu piemērošanas termiņš, taču aizliegts to pieņemt tieši pēc šīs izbeigšanas bez jebkāda juridiska pamatojuma vai loģikas.
Treškārt, ir jānorāda, ka Tiesa ir nospriedusi, ka galīgā antidempinga maksājuma piemērošanas jomas paplašināšanai ir tikai papildinoša nozīme attiecībā pret sākotnējo tiesību aktu, ar kuru tas ieviests (spriedums Paltrade,
C‑667/11
,
EU:C:2013:368
,
28.
punkts).
Ja no šā konstatējuma izriet, ka paplašinātie pasākumi nevar būt ilgstošāki par to pasākumu piemērošanas termiņa beigām, kuri tiek paplašināti, tad no saiknes, kas vienus pasākumus vieno ar otriem, nevar tikt secināts, ka par pirmo pasākumu ieviešanu būtu jālemj pirms otro piemērošanas termiņa beigām.
Ņemot vērā iepriekš veikto analīzi, ir pamats atzīt, ka pamatregulas 13. pantam nav pretrunā regulas, ar kuru tiek paplašināti antidempinga pasākumi, pieņemšana, kaut gan šie pasākumi vairs nav spēkā, ar nosacījumu, pirmkārt, ka paplašināšana attiecas vienīgi uz laikposmu pirms šo pasākumu piemērošanas termiņa beigām un, otrkārt, ka saskaņā ar pamatregulas 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu ir tikusi noteikta attiecīgā importa reģistrēšana vai ka, vajadzības gadījumā, sākot izmeklēšanu par apiešanu, ir tikušas pieprasītas garantijas, lai ļautu paplašinātos pasākumus piemērot ar atpakaļejošu spēku, sākot no šīs reģistrēšanas dienas.
Pamatlietā ir skaidrs, ka ar Regulu Nr. 1458/2007 noteikto antidempinga pasākumu piemērošanas termiņš ir beidzies 2012. gada 13. decembrī, kaut gan strīdīgā regula, ar kuru šie pasākumi tika attiecināti uz importu no Vjetnamas, ir tikusi pieņemta tikai 2013. gada 18. martā. Tomēr nav strīda par to, ka no 2012. gada 25. jūnija Komisija ar Regulu Nr. 548/2012 sāka izmeklēšanu, lai noteiktu, vai, veicot importu no Vjetnamas, ir notikusi minēto pasākumu apiešana, un noteica pienākumu muitas dienestiem veikt vajadzīgos pasākumus, lai reģistrētu šādu importu.
Turklāt ar strīdīgās regulas 1. panta 2. punktu maksājuma iekasēšana ir tikusi ierobežota, tādējādi to paplašinot vienīgi attiecībā uz importu, kas veikts no Vjetnamas laikposmā no 2012. gada 27. jūnija, Regulas Nr. 548/2012 spēkā stāšanās dienas, līdz 2012. gada 13. decembrim, ar Regulu Nr. 1458/2007 noteikto antidempinga pasākumu piemērošanas beigu dienai.
Šādos apstākļos, ievērojot šā sprieduma 55. punktā aprakstītās norises, ir jākonstatē, ka, pieņemot strīdīgo regulu dienā, kad ar Regulu Nr. 1458/2007 noteikto antidempinga pasākumu piemērošanas termiņš bija beidzies, Padome ir ievērojusi no pamatregulas 13. panta izrietošās prasības, jo, pirmkārt, šo antidempinga pasākumu paplašināšana attiecās vienīgi uz laikposmu pirms to piemērošanas termiņa beigām un, otrkārt, par apiešanu sāktās izmeklēšanas dienā saskaņā ar šīs regulas 13. panta 3. punktu un 14. panta 5. punktu ir tikusi noteikta obligāta attiecīgā importa reģistrēšana, lai ļautu paplašinātos pasākumus piemērot ar atpakaļejošu spēku.
Tādējādi nav pamata strīdīgo regulu atzīt par spēkā neesošu tādēļ, ka tā ir tikusi pieņemta, kad Regula Nr. 1458/2007 vairs nebija spēkā.
Par spēkā neesamības pamatu, kas izriet no fakta, ka apiešanas esamība no juridiskā viedokļa nav tikusi pietiekami pierādīta
Otrām kārtām, iesniedzējtiesa norāda uz strīdīgās regulas spēkā neesamību, ciktāl Padome no juridiskā viedokļa nav pietiekami pierādījusi apiešanas esamību pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē, jo tā neesot pierādījusi, pirmkārt, pārmaiņas tirdzniecības modelī un, otrkārt, ka ir tikušas veiktas montāžas operācijas, kas ir sākušās vai ir ievērojami pieaudzis to apmērs pēc vai īsi pirms antidempinga izmeklēšanas uzsākšanas, un ka tām nav cita ekonomiskā pamatojuma, kā izvairīties no antidempinga pasākumiem, kas noteikti ar Regulu Nr. 1458/2007.
Ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka kopējās tirdzniecības politikas jomā un it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība pārbaudāmo ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ. Šāda vērtējuma pārbaudei tiesā ir tikai jāveic pārbaude attiecībā uz to, vai ir tikuši ievēroti procesuālie noteikumi, vai strīdīgās izvēles izdarīšanai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (skat. spriedumu Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
29.
punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
It īpaši attiecībā uz antidempinga pasākumu apiešanu pamatregulas 13. panta 1. punktā ir noteikts, ka šāda apiešana ietver pārmaiņas tirdzniecības modelī starp trešajām valstīm un Savienību, kuras izriet no prakses, procesa vai darba un kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama izskaidrojuma vai ekonomiskā pamatojuma, ja ir pierādījumi, ka ir tikuši nodarīti zaudējumi vai ka maksājuma koriģējošā ietekme tiks apdraudēta līdzīgo produktu cenas un/vai daudzuma izteiksmē.
Saskaņā ar šīs regulas 13. panta 3. punktu Komisijai ir pienākums uzsākt izmeklēšanu, pamatojoties uz pierādījumiem, kuri pirmšķietami norāda uz apiešanas praksi. Ja šajā izmeklēšanā konstatētie fakti ļauj secināt šādas apiešanas esamību, Komisija ierosina Padomei paplašināt antidempinga pasākumus (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
31.
punkts).
Tomēr nevienā pamatregulas normā saistībā ar šo izmeklēšanu par apiešanas esamību Komisijai nav nepiešķirtas tiesības piespiest ražotājus un eksportētājus, par kuriem ir iesniegta sūdzība, piedalīties izmeklēšanā vai sniegt informāciju. Komisija tātad ir atkarīga no ieinteresēto pušu brīvas gribas sadarboties, sniedzot nepieciešamo informāciju (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
32.
punkts).
Šā iemesla dēļ Savienības likumdevējs pamatregulas 18. panta 1. punktā ir paredzējis, ka gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, var tikt izdarīti pagaidu vai galīgie konstatējumi, pozitīvi vai negatīvi (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
33.
punkts).
Turklāt šīs pašas regulas 18. panta 6. punktā ir precizēts, ka, ja ieinteresētā puse nevēlas sadarboties vai sadarbojas tikai daļēji un līdz ar to netiek sniegta būtiska informācija, izmeklēšanas iznākums šai pusei var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
34.
punkts).
Kaut arī pamatregulā un it īpaši tās 13. panta 3. punktā ir nostiprināts princips, saskaņā ar kuru apiešanas pierādīšanas pienākums ir Savienības iestādēm, tomēr, ieinteresēto pušu nesadarbošanās gadījumā paredzot, ka šīs iestādes var balstīt izmeklēšanas par apiešanas esamību secinājumus uz pieejamiem datiem un ka ieinteresētās personas, kas saistībā ar to nav sadarbojušās, var atrasties nelabvēlīgākā situācijā, pamatregulas 18. panta 1. un 6. punkts ir vērsti uz to, lai būtiski atvieglotu minēto pienākumu (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
35.
punkts).
Protams, no pamatregulas 18. panta formulējuma izriet, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis izveidot likumīgu prezumpciju, kas ieinteresēto vai iesaistīto pušu nesadarbošanās gadījumā ļautu tieši secināt, ka pastāv apiešana, un tādā veidā atbrīvot Savienības iestādes no jebkāda pienākuma sniegt pierādījumus. Tomēr, ņemot vērā iespēju izdarīt secinājumus, arī galīgus, pamatojoties uz pieejamajiem datiem, un tādēļ attiekties mazāk labvēlīgi pret pusi, kura nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies, ir skaidrs, ka Savienības iestādēm ir tiesības balstīties uz atbilstošu netiešu pierādījumu kopumu, kas ļauj konstatēt apiešanu pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
36.
punkts).
Jebkurš cits risinājums varētu mazināt Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitāti ikreiz, kad Savienības iestādes saskaras ar atteikumu sadarboties saistībā ar izmeklēšanu, kas vērsta uz apiešanas konstatēšanu (spriedums Simon, Evers & Co.,
C‑21/13
,
EU:C:2014:2154
,
37.
punkts).
Ievērojot šos apsvērumus, ir jāpārbauda iesniedzējtiesas norādītais otrais pamats par spēkā neesamību.
Šajā ziņā no strīdīgas regulas preambulas 28.–36. apsvēruma izriet, ka septiņi Vjetnamas ražotāji eksportētāji ir sadarbojušies izmeklēšanā par pamatlietā aplūkoto apiešanu. Tomēr Vjetnamas ražotāju eksportētāju telpās veikto pārbaudes apmeklējumu laikā Komisija konstatēja, ka tie visi bija iesnieguši informāciju, ko nevar uzskatīt par ticamu. Turklāt saskaņā ar šīs regulas preambulas 37. apsvērumu Ķīnas ražotāji eksportētāji izmeklēšanā nesadarbojās.
Līdz ar to secinājumi par Vjetnamas un ĶTR izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu Savienībā, kā arī secinājumi par šķiltavu eksportu no ĶTR uz Vjetnamu bija jāizdara saskaņā ar pamatregulas 18. panta 1. punktu. Atbilstoši tam Komisija ir balstījusies it īpaši uz
Eurostat Comext
datiem, uz Apvienoto Nāciju Organizācijas
Comtrade
statistiku, kas ietverta pieprasījumā, kura rezultātā tika uzsākta izmeklēšana attiecībā uz apiešanu, kā arī uz citiem šajā pieprasījumā ietvertajiem datiem.
Šī informācija ļāva Komisijai, kas veica izmeklēšanu, uz kuras pamata tika pieņemta strīdīgā regula, un Padomei, kas šo regulu pieņēma, konstatēt, pirmkārt, ka attiecīgā ražojuma imports no ĶTR – kā tas arī izriet no strīdīgas regulas preambulas 38. apsvēruma – bija samazinājies 1991. gadā pēc tam, kad pirmo reizi tika ieviesti antidempinga pasākumi, un kopš tā laika šis imports bija neliels. Otrkārt, šīs regulas preambulas 40. un 41. apsvērumā bija izdarīta atsauce uz faktu, ka attiecīgā ražojuma importa no Vjetnamas Savienībā apjoms bija strauji pieaudzis kopš 2007. gada un ka šis imports, kas 2008. gadā bija 80 % no šā ražojuma kopējā importa Savienībā, ZP bija sasniedzis 84 % no šā kopējā importa apjoma. Treškārt, minētās regulas preambulas 42. apsvērumā bija norādīts, ka šķiltavu detaļu eksports no ĶTR uz Vjetnamu bija būtiski palielinājies kopš 1999. gada un ka 2010. gadā no ĶTR veiktais šķiltavu detaļu eksports bija 26 % no kopējā eksporta apjoma.
Uz šā pamata strīdīgās regulas preambulas 44. apsvērumā tika secināts, ka kopējā eksporta no ĶTR uz Savienību vispārējs samazinājums un no Vjetnamas uz Savienību veiktā eksporta pieaugums kopš 2007. gada, kā arī no ĶTR uz Vjetnamu veiktā šķiltavu detaļu eksporta apjoma pieaugums kopš 1999. gada bija radījuši tirdzniecības modeļa pārmaiņas starp ĶTR un Vjetnamu, no vienas puses, un Savienību, no otras puses.
Lai gan strīdīgajā regulā ir norādīts, ka attiecīgā ĶTR izcelsmes ražojuma importa Savienībā apjoms 2007. gadā bija neliels un ka šā Vjetnamas izcelsmes ražojuma imports Savienībā, sākot no šā paša gada, ir ievērojami pieaudzis, no šīs regulas savukārt izriet, ka šķiltavu detaļu eksports no ĶTR uz Vjetnamu no 1999. gada ir palielinājies.
No tā izriet, ka nevar tikt pārliecinoši secināts, ka pastāv saikne starp, no vienas puses, no ĶTR uz Vjetnamu veiktā šķiltavu detaļu eksporta pieaugumu un, no otras puses, attiecīgā Vjetnamas izcelsmes ražojuma Savienībā veiktā importa pieaugumu.
Šādos apstākļos nevar tikt uzskatīts, ka Padome un Komisija ir pamatojušās uz atbilstošu pietiekamu pierādījumu kopumu šā sprieduma 68. punktā minētās judikatūras izpratnē, ļaujot tām izdarīt secinājumu par apiešanas esamību pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē.
Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz prejudiciālajiem jautājumiem ir jāatbild, ka strīdīgā regula ir spēkā neesoša.
Par tiesāšanās izdevumiem
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Padomes 2013. gada 18. marta Īstenošanas regula (ES) Nr. 260/2013, ar ko galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Regulu (EK) Nr. 1458/2007 noteikts Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importam, attiecina uz tādu ar gāzi pildītu, neuzpildāmu kabatas krama šķiltavu importu, ko nosūta no Vjetnamas Sociālistiskās Republikas un kam ir vai nav deklarēta Vjetnamas Sociālistiskās Republikas izcelsme, ir spēkā neesoša.
[Paraksti]
(
*1
) Tiesvedības valoda – vācu. | [
"Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu",
"Tirdzniecības politika",
"Dempings",
"Ar gāzi pildītas, neuzpildāmas kabatas krama šķiltavas",
"Regula (EK) Nr. 1225/2009",
"11. panta 2. punkts",
"Termiņa beigšanās",
"13. pants",
"Apiešana",
"Īstenošanas regula (ES) Nr. 260/2013",
"Spēkā esamība",
"Antidempinga maksājuma attiecināšana uz datumu, kurā regula, ar kuru tas noteikts, vairs nav spēkā",
"Pārmaiņas tirdzniecības modelī"
] |
61982CJ0192 | de | 1 DAS FINANZGERICHT BREMEN HAT MIT BESCHLUSS VOM 24 . JUNI 1982 , BEIM GERICHTSHOF EINGEGANGEN AM 30 . JULI 1982 , GEMÄSS ARTIKEL 177 EWG-VERTRAG EINE FRAGE NACH DER AUSLEGUNG VERSCHIEDENER TARIFSTELLEN DES GEMEINSAMEN ZOLLTARIFS ( NACHFOLGEND GZT GENANNT ) ZUR VORABENTSCHEIDUNG VORGELEGT .
2 DIE FRAGE IST IN EINEM VERFAHREN ZWISCHEN DER ZUSTÄNDIGEN ZOLLBEHÖRDE ( HAUPTZOLLAMT BREMEN-NORD ) UND EINEM DEUTSCHEN UNTERNEHMEN AUFGEWORFEN WORDEN , DAS IM JAHR 1980 20 000 SCHMUCKKÄSTCHEN IN DIE BUNDESREPUBLIK DEUTSCHLAND EINFÜHRTE UND DIESE ALS WAREN AUS POLYSTRYROL DER TARIFSTELLE 39.07 B V D ANMELDETE .
3 DAS HAUPTZOLLAMT LIESS DURCH DIE ZOLLEHRANSTALT EIN GUTACHTEN ERSTELLEN , DAS ZU DER FESTSTELLUNG GELANGTE , ES HANDLE SICH UM EIN BEHÄLTNIS MIT DEN ABMESSUNGEN 9,4 MAL 7,6 MAL 3,4 CM , DAS ÜBLICHERWEISE ALS ETUI ZUR AUFMACHUNG BEIM VERKAUF UND ZUR AUFBEWAHRUNG VON SCHMUCKSTÜCKEN VERWENDET WERDE . DAS AUFKLAPPBARE ETUI BESTEHE AUS POLYSTYROL UND SEI AUSSEN VOLLSTÄNDIG MIT EINER BESCHICHTETEN PAPPE ÜBERZOGEN .
4 AUFGRUND DIESES GUTACHTENS ORDNETE DAS HAUPTZOLLAMT DIE WARE DER TARIFSTELLE 42.02 B ZU , DIE FOLGENDES UMFASST :
' ' REISEARTIKEL ( REISEKOFFER , HANDKOFFER , HUTSCHACHTELN , REISETASCHEN , RUCKSÄCKE USW .), EINKAUFSTASCHEN , HANDTASCHEN , SCHULRANZEN , AKTENTASCHEN , BRIEFTASCHEN , GELDBEUTEL , NECESSAIRES , WERKZEUGTASCHEN , TABAKBEUTEL , FUTTERALE , ETUIS ODER SCHACHTELN ( FÜR WAFFEN , MUSIKINSTRUMENTE , FERNGLÄSER , SCHMUCK , FLAKONS , KRAGEN , SCHUHE , BÜRSTEN USW .) UND ÄHNLICHE BEHÄLTNISSE , AUS LEDER , KUNSTLEDER , VULKANFIBER , KUNSTSTOFFOLIEN , PAPPE ODER GEWEBEN :
A . AUS KUNSTSTOFFOLIEN
B . AUS ANDEREN STOFFEN . ' '
HIERBEI GING DAS HAUPTZOLLAMT VON EINER ERLÄUTERUNG DES RATES FÜR DIE ZUSAMMENARBEIT AUF DEM GEBIET DES ZOLLWESENS ( IM FOLGENDEN RZZ ) AUS , NACH DER WAREN AUS ANDEREN STOFFEN IN DER GENANNTEN TARIFSTELLE VERBLEIBEN , WENN SIE AUSSEN MIT EINEM DER UNTER DIESER TARIFSTELLE GENANNTEN STOFFE ÜBERZOGEN SIND .
5 GEGEN DIESE ENTSCHEIDUNG ERHOB DAS EINFUHRUNTERNEHMEN VOR DEM FINANZGERICHT KLAGE UND MACHTE GELTEND , DIE WARE SEI NACH TARIFSTELLE 39.07 B V D ZU TARIFIEREN .
6 DAS ANGERUFENE GERICHT HAT DAS VERFAHREN AUSGESETZT UND DEM GERICHTSHOF FOLGENDE FRAGE VORGELEGT :
' ' GEHÖREN AUFKLAPPBARE SCHMUCKBOXEN ( SCHMUCKDOSEN ) AUS POLYSTYROL , DIE AUSSEN VOLLSTÄNDIG MIT LACKIERTEM PAPIER ÜBERZOGEN SIND , ALS ETUIS FÜR SCHMUCK UND ÄHNLICHE BEHÄLTNISSE ZU TARIFSTELLE 42.02 B DES GEMEINSAMEN ZOLLTARIFS ( GZT ) ODER ALS ETUIS AUS KUNSTSTOFF ZU TARIFSTELLE 39.07 B V D DES GZT?
' '
7 KOMMEN FÜR DIE TARIFIERUNG VON WAREN ZWEI ODER MEHR TARIFNUMMERN IN BETRACHT , SO GEHT NACH DEN ALLGEMEINEN TARIFIERUNGS-VORSCHRIFTEN 3A UND 3B ZUM SCHEMA DES GEMEINSAMEN ZOLLTARIFS DIE TARIFNUMMER MIT DER GENAUEREN WARENBEZEICHNUNG DEN TARIFNUMMERN MIT ALLGEMEINER WARENBEZEICHNUNG VOR ; WAREN , DIE AUS VERSCHIEDENEN STOFFEN ODER BESTANDTEILEN BESTEHEN , WERDEN NACH DEM CHARAKTERBESTIMMENDEN STOFF ODER BESTANDTEIL TARIFIERT .
8 DAS EINFUHRUNTERNEHMEN HAT BETONT , DIE SCHMUCKKÄSTCHEN BESTÜNDEN AUS ZWEI AUS POLYSTYROL HERGESTELLTEN TEILEN UND SEIEN MIT PAPIER ÜBERZOGEN , EINEM LEICHTEN UND EINFACHEN STOFF , DER DEN KÄSTCHEN IHREN CHARAKTER ALS KUNSTSTOFFGEGENSTÄNDE NICHT NEHMEN KÖNNE .
9 IN IHREN AUSFÜHRUNGEN VOR DEM GERICHTSHOF STIMMT DIE KOMMISSION DEMGEGENÜBER DEM HAUPTZOLLAMT ZU , DASS DAS LACKIERTE PAPIER , MIT DEM DAS KÄSTCHEN ÜBERZOGEN IST , FÜR DIESES CHARAKTERBESTIMMEND SEI . SIE MACHT JEDOCH DARAUF AUFMERKSAM , DASS SICH UNTER DEN IN TARIFSTELLE 42.02 B AUFGEFÜHRTEN STOFFEN NUR PAPPE UND NICHT PAPIER FINDE . DA DER GZT KEIN KRITERIUM ZUR UNTERSCHEIDUNG ZWISCHEN DIESEN BEIDEN STOFFEN AUFWEISE , ZIEHT SIE IHRE VERORDNUNGEN ÜBER DAS WARENVERZEICHNIS FÜR DIE STATISTIK DES AUSSENHANDELS DER GEMEINSCHAFT UND DES HANDELS ZWISCHEN IHREN MITGLIEDSTAATEN HERAN , DAS IN KAPITEL 48 EINE STATISTISCHE ANMERKUNG ENTHALTE , DIE DIE GRENZE ZWISCHEN PAPIER UND PAPPE AUF DAS GEWICHT VON 225 GRAMM PRO QUADRATMETER FESTLEGE . NACH ANGABE DES HERSTELLERS BETRAGE DAS GEWICHT DES ZUM ÜBERZIEHEN DER FRAGLICHEN KÄSTCHEN VERWENDETEN MATERIALS NICHT MEHR ALS 185 GRAMM PRO QUADRATMETER ; DIE KOMMISSION SCHLIESST HIERAUS , DASS DIE KÄSTCHEN DER TARIFNUMMER 48.16 ( ' ' SCHACHTELN , SÄCKE UND ANDERE VERPACKUNGSMITTEL AUS PAPIER ODER PAPPE ; PAPPWAREN DER IN BÜROS , LÄDEN UND DERGLEICHEN VERWENDETEN ART ' ' ) ZUZUORDNEN SEIEN .
10 FÜR DIE BESTIMMUNG DER ZUTREFFENDEN TARIFNUMMER IST ZUNÄCHST FESTZUHALTEN , DASS DER ÜBERZUG UND NICHT SEINE UNTERLAGE DEN KÄSTCHEN DAS LUXURIÖSE AUSSEHEN VERLEIHT , DAS FÜR DIE EIGNUNG ZUR AUFMACHUNG VON SCHMUCK ERFORDERLICH IST . NACH DER BEREITS ERWÄHNTEN TARIFIERUNGSVORSCHRIFT 3B SCHEIDET SOMIT EINE ANWENDUNG DER TARIFNUMMER 39.07 ÜBER ERZEUGNISSE AUS KUNSTSTOFF AUS .
11 VON DEN ZWEI VERBLEIBENDEN TARIFNUMMERN IST DIE TARIFNUMMER 42.02 SICHERLICH DIE MIT DER GENAUEREN WARENBEZEICHNUNG , DA SIE AUSDRÜCKLICH ETUIS ODER SCHACHTELN FÜR SCHMUCK ERWÄHNT . DIE VON DEM NATIONALEN GERICHT VORGELEGTE FRAGE LÄUFT DEMZUFOLGE DARAUF HINAUS , OB EIN MIT PAPIER ÜBERZOGENER GEGENSTAND DEN SCHACHTELN ' ' AUS PAPPE ' ' IM SINNE DER ZITIERTEN TARIFSTELLE GLEICHGESTELLT WERDEN KANN .
12 DIESE FRAGE MUSS BEJAHT WERDEN . DENN NACH DEM WORTLAUT DIESER TARIFSTELLE UND DER ERLÄUTERUNG DES RZZ HIERZU SIND DIE ENTSCHEIDENDEN KRITERIEN FÜR DIE TARIFIERUNG NEBEN DEN VERWENDETEN STOFFEN DAS ÄUSSERE ERSCHEINUNGSBILD DER FRAGLICHEN WAREN UND IHR TYPISCHER GEBRAUCH . FOLGLICH IST EIN MIT PAPIER ÜBERZOGENER GEGENSTAND AUS KUNSTSTOFF , DER WEGEN DIESES ÜBERZUGES DAS AUSSEHEN EINER SCHMUCKSCHACHTEL HAT , AUCH DANN WIE EINE SCHACHTEL FÜR SCHMUCK IM SINNE DER TARIFNUMMER 42.02 ZU BEHANDELN , WENN PAPIER IN IHREM WORTLAUT NICHT AUSDRÜCKLICH ERWÄHNT WIRD .
13 BESTÄTIGT WIRD DIESE AUSLEGUNG IM ÜBRIGEN DADURCH , DASS PAPIER UND PAPPE IM ALLGEMEINEN OHNE UNTERSCHEIDUNG IN DENSELBEN TARIFNUMMERN UND TARIFSTELLEN DES GZT AUFGEFÜHRT SIND UND DASS WEDER DER GZT NOCH DIE ERLÄUTERUNGEN DES RZZ KRITERIEN ZUR UNTERSCHEIDUNG ZWISCHEN PAPIER UND PAPPE - AUS DENSELBEN ROHSTOFFEN HERGESTELLTE ERZEUGNISSE , DIE SICH NUR DURCH IHR GEWICHT UNTERSCHEIDEN - ENTHALTEN . DARIN KOMMT DIE ABSICHT ZUM AUSDRUCK , DIE BEIDEN ERZEUGNISSE IN TARIFLICHER HINSICHT SYSTEMATISCH EINANDER GLEICHZUSTELLEN , SOWEIT NICHTS GEGENTEILIGES ANGEGEBEN IST . EINE SOLCHE ANGABE ENTHÄLT DIE TARIFNUMMER 42.02 NICHT ; DASS NUR PAPPE UND NICHT PAPIER UNTER DEN IN DER TARIFNUMMER AUFGEFÜHRTEN STOFFEN ZU FINDEN IST , BERUHT DARAUF , DASS DIE IN IHR AUFGEZÄHLTEN WAREN NORMALERWEISE NICHT AUSSCHLIESSLICH AUS DIESEM STOFF HERGESTELLT WERDEN KÖNNEN . ALS ÜBERZUGSMATERIAL EIGNET SICH PAPIER HINGEGEN BESSER ALS PAPPE . UNTER DIESEN UMSTÄNDEN KANN AUS DER NICHTERWÄHNUNG VON PAPIER IN DER TARIFNUMMER 42.02 NICHT DER WILLE HERAUSGELESEN WERDEN , MIT PAPIER ÜBERZOGENE UND AUS PAPPE HERGESTELLTE WAREN UNTERSCHIEDLICH ZU BEHANDELN .
14 AUS DIESEN GRÜNDEN IST HINSICHTLICH DER TARIFSTELLE 42.02 B EINE AUS KUNSTSTOFF HERGESTELLTE , ABER MIT PAPIER ÜBERZOGENE SCHACHTEL FÜR SCHMUCK EINER SCHACHTEL GLEICHER ART , DIE JEDOCH AUS PAPPE HERGESTELLT IST , GLEICHZUSTELLEN .
15 AUF DIE GESTELLTE FRAGE IST SOMIT ZU ANTWORTEN , DASS AUFKLAPPBARE SCHMUCKBOXEN ( SCHMUCKDOSEN ) AUS POLYSTYROL , DIE AUSSEN VOLLSTÄNDIG MIT LACKIERTEM PAPIER ÜBERZOGEN SIND , ALS ETUIS FÜR SCHMUCK IM SINNE DER TARIFSTELLE 42.02 B DES GEMEINSAMEN ZOLLTARIFS ZU TARIFIEREN SIND .
Kostenentscheidung
KOSTEN
16 DIE AUSLAGEN DER KOMMISSION DER EUROPÄISCHEN GEMEINSCHAFTEN , DIE VOR DEM GERICHTSHOF EINE ERKLÄRUNG ABGEGEBEN HAT , SIND NICHT ERSTATTUNGSFÄHIG . FÜR DIE PARTEIEN DES AUSGANGSVERFAHRENS IST DAS VERFAHREN VOR DEM GERICHTSHOF EIN ZWISCHENSTREIT IN DEM VOR DEM NATIONALEN GERICHT ANHÄNGIGEN RECHTSSTREIT ; DIE KOSTENENTSCHEIDUNG IST DAHER SACHE DIESES GERICHTS .
AUS DIESEN GRÜNDEN
Tenor
HAT
DER GERICHTSHOF ( ZWEITE KAMMER )
AUF DIE IHM MIT BESCHLUSS DES FINANZGERICHTS BREMEN VOM 24 . JUNI 1982 VORGELEGTE FRAGE FÜR RECHT ERKANNT UND ENTSCHIEDEN :
AUFKLAPPBARE SCHMUCKBOXEN ( SCHMUCKDOSEN ) AUS POLYSTYROL , DIE AUSSEN VOLLSTÄNDIG MIT LACKIERTEM PAPIER ÜBERZOGEN SIND , SIND ALS ETUIS FÜR SCHMUCK IM SINNE DER TARIFSTELLE 42.02 B DES GEMEINSAMEN ZOLLTARIFS ZU TARIFIEREN . | [
"GZT",
"Schachteln für Schmuck"
] |
61983CJ0015 | nl | 1 BIJ UITSPRAAK VAN 25 JANUARI 1983 , INGEKOMEN TEN HOVE OP 26 JANUARI DAARAANVOLGEND , HEEFT HET COLLEGE VAN BEROEP VOOR HET BEDRIJFSLEVEN KRACHTENS ARTIKEL 177 EEG-VERDRAG EEN PREJUDICIELE VRAAG GESTELD OVER DE UITLEGGING VAN DE ARTIKELEN 34 , 40 , LID 3 , EN 43 , LID 3 , SUB B , VAN HET VERDRAG , ARTIKEL 22 VAN VERORDENING NR . 804/68 VAN DE RAAD VAN 27 JUNI 1968 HOUDENDE EEN GEMEENSCHAPPELIJKE ORDENING DER MARKTEN IN DE SECTOR MELK EN ZUIVELPRODUKTEN ( PB L 148 VAN 1968 , BLZ . 13 ), EN VAN HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL . DE NATIONALE RECHTER WENST TE VERNEMEN , OF AL DEZE VOORSCHRIFTEN ALDUS MOETEN WORDEN UITGELEGD , DAT DAARMEE ONVERENIGBAAR ZIJN DE ARTIKELEN 6 , LID 2 , EN 7 VAN VERORDENING NR . 1725/79 VAN DE COMMISSIE VAN 26 JULI 1979 MET BETREKKING TOT DE UITVOERINGSBEPALINGEN INZAKE DE TOEKENNING VAN STEUN VOOR TOT MENGVOEDER VERWERKTE ONDERMELK EN VOOR MAGERE-MELKPOEDER BESTEMD VOOR KALVERVOEDING ( PB L 199 VAN 1979 , BLZ . 1 ).
2 DEZE VRAAG IS OPGEWORPEN IN EEN BEROEP , DOOR DE VENNOOTSCHAP DENKAVIT NEDERLAND BV INGESTELD TEGEN HET HOOFDPRODUKTSCHAP VOOR AKKERBOUWPRODUKTEN EN BETREKKING HEBBEND OP HET VERZOEK VAN EERSTGENOEMDE , OM IN GEVAL VAN LEVERING VAN MENGVOEDERS IN BULK VANUIT NEDERLAND NAAR BELGIE DE STEUN TERSTOND NA DE MAANDELIJKSE INDIENING VAN DE DESBETREFFENDE AANVRAAG EN DE OVERLEGGING VAN DE VERWERKINGS- EN OVERZICHTSSTATEN UIT TE BETALEN , EVENTUEEL ONDER VOORBEHOUD VAN TERUGBETALING .
3 IN DIE PROCEDURE HEEFT VERZOEKSTER IN HET HOOFDGEDING ONDER MEER AANGEVOERD , DAT DE BEWIJSREGELING BETREFFENDE HET GEBRUIK VAN IN BULK GELEVERDE MENGVOEDERS , NEERGELEGD IN DE ARTIKELEN 6 , LID 2 , EN 7 VAN VERORDENING NR . 1725/79 , IN HET GEVAL VAN UITVOER ZWAARDER IS DAN IN HET GEVAL VAN LEVERING IN HET BINNENLAND , MET HET GEVOLG DAT BIJ UITVOER DE STEUN ONGEVEER EEN MAAND LATER WORDT UITBETAALD DAN BIJ LEVERING IN HET BINNENLAND .
4 VERZOEKSTER IN HET HOOFDGEDING WAS DAAROM VAN OORDEEL , DAT DE BETROKKEN BEPALINGEN WAREN TE BESCHOUWEN ALS DOOR ARTIKEL 34 EEG-VERDRAG EN VERORDENING NR . 804/68 VERBODEN MAATREGELEN VAN GELIJKE WERKING ALS KWANTITATIEVE UITVOERBEPERKINGEN EN ALS EEN DOOR DE ARTIKELEN 40 , LID 3 , EN 43 , LID 3 , SUB B , VERBODEN DISCRIMINATIE TUSSEN PRODUCENTEN , TERWIJL ZIJ TEVENS IN STRIJD ZOUDEN ZIJN MET HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL .
5 DEZE OPVATTING WERD ECHTER AFGEWEZEN DOOR VERWEERDER IN HET HOOFDGEDING , DIE VERKLAARDE ZICH DOOR DE BESTREDEN BEPALINGEN GEBONDEN TE ACHTEN .
6 IN DEZE SITUATIE HEEFT HET COLLEGE VAN BEROEP VOOR HET BEDRIJFSLEVEN HET HOF DE NAVOLGENDE PREJUDICIELE VRAAG GESTELD :
' ' MOET ARTIKEL 34 VAN HET VERDRAG EN/OF ARTIKEL 40 , LID 3 , VAN HET VERDRAG EN/OF ARTIKEL 43 , LID 3 , SUB B , VAN HET VERDRAG EN/OF DE VERORDENING ( EEG ) NR . 804/68 , EN/OF HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL , DAN WEL ENIG ANDER AAN HET VERDRAG TEN GRONDSLAG LIGGEND BEGINSEL ALDUS WORDEN UITGELEGD DAT DAARMEE ONVERENIGBAAR ZIJN DE BEPALINGEN VAN ARTIKEL 6 , LID 2 , JUNCTO 7 VAN DE VERORDENING ( EEG ) NR . 1725/79 , VOOR ZOVER DIE BEPALINGEN TOT GEVOLG HEBBEN DAT DE IN DIE VERORDENING BEDOELDE STEUN VOOR MAGERE-MELKPOEDER , DAT IN EEN VAN DE LID-STATEN IS VERWERKT TOT MENGVOEDER EN DAT IN TANKAUTO ' S OF CONTAINERS WORDT AFGELEVERD , BIJ EXPORT EEN MAAND LATER WORDT UITBETAALD DAN BIJ BINNENLANDSE AFZET?
' '
7 HOEWEL FORMEEL BETREKKING HEBBEND OP DE UITLEGGING VAN ZEKERE BEPALINGEN VAN HET EEG-VERDRAG EN VAN VERORDENING NR . 804/68 , BETREFT DEZE VRAAG IN WERKELIJKHEID DE GELDIGHEID VAN DE ARTIKELEN 6 , LID 2 , EN 7 VAN VERORDENING NR . 1725/79 .
HET GESTELDE VERSCHIL IN BEHANDELING
8 VOORAFGAAND AAN HET JURIDISCH ONDERZOEK VAN HET EIGENLIJKE PROBLEEM , MOET WORDEN NAGEGAAN , IN HOEVERRE VOOR DE UITVOER VAN MENGVOEDER IN BULK INDERDAAD EEN ANDERE REGELING GELDT DAN VOOR DE VERHANDELING ERVAN IN HET BINNENLAND .
9 ARTIKEL 6 , LID 1 , SUB B , VOORZIET VOOR IEDERE LEVERING VAN MENGVOEDER IN BULK EEN ADMINISTRATIEVE CONTROLE , TENEINDE ZEKER TE STELLEN DAT HET VOEDER WORDT GELEVERD AAN EEN LANDBOUWBEDRIJF OF EEN VEEFOKKERIJ OF -MESTERIJ DIE MENGVOEDER GEBRUIKT ; DAARBIJ WORDT GEEN ONDERSCHEID GEMAAKT NAAR GELANG HET OM UITVOER DAN WEL OM LEVERING IN HET BINNENLAND GAAT . VERDER BEPAALT LID 2 VAN HET ARTIKEL , DAT IN BEIDE GEVALLEN DE STEUN SLECHTS WORDT UITBETAALD WANNEER HET BEDRIJF AAN DE BEVOEGDE NATIONALE INSTANTIE DE BEWIJSSTUKKEN OVERLEGT , WAARUIT BLIJKT DAT BIJ DE LEVERING HET BEPAALDE IN LID 1 , SUB B , IN ACHT IS GENOMEN .
10 TUSSEN DE TWEE VORENBEDOELDE GEVALLEN BLIJKT SLECHTS EEN VERSCHIL TE BESTAAN , EN DIT BETREFT HET SOORT DOCUMENT DAT TER VERKRIJGING VAN DE STEUN MOET WORDEN OVERGELEGD :
- BIJ LEVERING IN BULK IN EEN ANDERE DAN DE VERKOPENDE LID-STAAT KAN VOLGENS ARTIKEL 7 , LID 1 , VAN VERORDENING NR . 1725/79 HET BEWIJS DAT DE LEVERING ONDER DE IN ARTIKEL 6 , LID 1 , SUB B , GESTELDE VOORWAARDEN HEEFT PLAATSGEVONDEN , SLECHTS WORDEN GELEVERD DOOR OVERLEGGING VAN HET CONTROLE-EXEMPLAAR BEDOELD IN ARTIKEL 10 VAN VERORDENING NR . 223/77 VAN DE COMMISSIE VAN 22 DECEMBER 1976 ( PB L 38 VAN 1977 , BLZ . 20 ), DAT WIL ZEGGEN HET DOCUMENT T 5 ; ZULKS BEHOUDENS HET GEVAL VAN UITVOER BINNEN DE BENELUX , WANT DAN KAN OVEREENKOMSTIG ARTIKEL 58 VAN VERORDENING NR . 222/77 VAN DE RAAD VAN 13 DECEMBER 1976 ( PB L 38 VAN 1977 , BLZ . 1 ) HET BEWIJS WORDEN GELEVERD DOOR MIDDEL VAN HET DOCUMENT BENELUX 5 ;
-BIJ LEVERING IN BULK BINNEN DE VERKOPENDE LID-STAAT KAN ELKE LID-STAAT , OVEREENKOMSTIG ARTIKEL 14 VAN VERORDENING NR . 223/77 EN IN WEERWIL VAN DE SPECIFIEKE BEPALINGEN TE DEZEN VAN VERORDENING NR . 1725/79 , BEPALEN DAT HET BEWIJS VOLGENS EEN NATIONALE PROCEDURE WORDT GELEVERD .
11 HIERBIJ ZIJ ECHTER BEKLEMTOOND , DAT WANNEER EEN LID-STAAT VOOR TOEPASSING VAN EEN NATIONALE PROCEDURE KIEST , HIJ ER NIETTEMIN ZORG VOOR MOET DRAGEN , DAT HET DOEL VAN ARTIKEL 6 VAN VERORDENING NR . 1725/79 OP GELIJKE WIJZE WORDT BEREIKT .
12 AANGEZIEN DE CONTROLEVEREISTEN VOOR LEVERINGEN IN BULK IN HET BUITENLAND EN VOOR DIE IN HET BINNENLAND IN WEZEN DEZELFDE ZIJN , IS EEN EVENTUELE VERTRAGING IN DE UITBETALING VAN DE STEUN BIJ UITVOER ENKEL HET GEVOLG VAN DE BIJZONDERE OMSTANDIGHEDEN DIE ZICH IN DIT GEVAL VOORDOEN , NAMELIJK DAT HET DOCUMENT T 5 IN HET INTRACOMMUNAUTAIRE VERKEER LANGER ONDERWEG IS DAN HET NATIONALE DOCUMENT BINNEN EEN LID-STAAT .
DE GESTELDE SCHENDING VAN ARTIKEL 34 EEG-VERDRAG EN ARTIKEL 22 VAN VERORDENING NR . 804/68
13 MET ZIJN VRAAG WENST DE NATIONALE RECHTER IN DE EERSTE PLAATS TE VERNEMEN , OF DE BESTREDEN BEPALINGEN MAATREGELEN ZIJN VAN GELIJKE WERKING ALS EEN KWANTITATIEVE UITVOERBEPERKING IN DE ZIN VAN ARTIKEL 34 EEG-VERDRAG .
14 VOLGENS DIT ARTIKEL ZIJN ' ' KWANTITATIEVE UITVOERBEPERKINGEN EN ALLE MAATREGELEN VAN GELIJKE WERKING (. . .) TUSSEN DE LID-STATEN VERBODEN . ' '
15 HET VERBOD VAN KWANTITATIEVE BEPERKINGEN EN MAATREGELEN VAN GELIJKE WERKING GELDT , GELIJK HET HOF MEERMAALS HEEFT VERKLAARD , NIET ENKEL VOOR NATIONALE MAATREGELEN , MAAR EVENZEER VOOR MAATREGELEN DIE VAN DE GEMEENSCHAPSINSTELLINGEN UITGAAN ( ARREST VAN 20 . 4 . 1978 , GEVOEGDE ZAKEN 80 EN 81/77 , COMMISSIONNAIRES REUNIS , JURISPR . 1978 , BLZ . 927 ).
16 VOLGENS VASTE RECHTSPRAAK VAN HET HOF GAAT HET IN ARTIKEL 34 OM MAATREGELEN ' ' DIE EEN SPECIFIEKE BEPERKING VAN HET UITGAAND GOEDERENVERKEER TOT DOEL OF TOT GEVOLG HEBBEN EN ALDUS TOT EEN ONGELIJKE BEHANDELING VAN DE BINNENLANDSE HANDEL EN DE UITVOERHANDEL VAN EEN LID-STAAT LEIDEN , WAARDOOR AAN DE NATIONALE PRODUKTIE OF DE BINNENLANDSE MARKT VAN DE BETROKKEN LID-STAAT TEN KOSTE VAN DE PRODUKTIE OF DE HANDEL VAN ANDERE LID-STATEN EEN BIJZONDER VOORDEEL WORDT VERZEKERD ' ' ( ZIE BIJVOORBEELD HET ARREST VAN 8 . 11 . 1979 , ZAAK 15/79 , GROENVELD , JURISPR . 1979 , BLZ . 3409 , R.O . 7 ).
17 DAARVAN IS GEEN SPRAKE BIJ EEN GEMEENSCHAPSREGELING ALS DE ONDERHAVIGE , DIE VOOR DE UITVOER EN VOOR DE BINNENLANDSE VERHANDELING VAN MENGVOEDER IN BULK ZO AL GEEN IDENTIEKE , DAN TOCH GELIJKWAARDIGE VOORWAARDEN VAN ADMINISTRATIEVE CONTROLE VOORZIET .
18 HIERAAN DOET NIET AF , DAT DE STEUN VOOR IN BULK UITGEVOERD MENGVOEDER IN VOORKOMEND GEVAL LATER WORDT UITBETAALD DAN DIE VOOR LEVERINGEN IN HET BINNENLAND . DIT VERSCHIL IS IMMERS SLECHTS EEN UITVLOEISEL VAN DE BIJZONDERE OMSTANDIGHEDEN VAN HET INTRACOMMUNAUTAIRE VERKEER ; VERZENDING VAN DOCUMENTEN DOOR DE BEVOEGDE INSTANTIES VAN EEN LID-STAAT NAAR DIE VAN EEN ANDERE NEEMT IMMERS ONVERMIJDELIJK MEER TIJD IN BESLAG DAN VERZENDING VAN DOCUMENTEN BINNEN EEN LID-STAAT , EN MEN KAN HIER NIET SPREKEN VAN EEN VERSCHIL IN BEHANDELING IN DE ZIN VAN ARTIKEL 34 .
19 ZOALS DE COMMISSIE TERECHT HEEFT OPGEMERKT , KUNNEN IN DE PREJUDICIELE PROCEDURE VAN ARTIKEL 177 NIET IN AANMERKING WORDEN GENOMEN EVENTUELE DISCRIMINATIES DIE HET GEVOLG ZIJN VAN HET FEIT DAT DE NATIONALE INSTANTIES DE BETROKKEN BEPALINGEN NIET JUIST HEBBEN TOEGEPAST .
20 HET VORENSTAANDE GELDT EVENZEER VOOR HET VERBOD VAN MAATREGELEN VAN GELIJKE WERKING , VERVAT IN ARTIKEL 22 , LID 1 , VAN VERORDENING NR . 804/68 , DAT ARTIKEL 34 TOEPAST OP HET GEBIED VAN DE GEMEENSCHAPPELIJKE ORDENING DER MARKTEN IN DE SECTOR MELK EN ZUIVELPRODUKTEN .
DE GESTELDE SCHENDING VAN DE ARTIKELEN 40 EN 43 EEG-VERDRAG
21 VOLGENS ARTIKEL 40 , LID 3 , VAN HET VERDRAG , WAARVAN SCHENDING IS GESTELD , MOET DE GEMEENSCHAPPELIJKE ORDENING DER LANDBOUWMARKTEN ' ' ELKE DISCRIMINATIE TUSSEN PRODUCENTEN OF VERBRUIKERS VAN DE GEMEENSCHAP UITSLUITEN . ' '
22 AANGEZIEN DE VERSCHILLENDE MODALITEITEN VOOR DE UITBETALING VAN DE STEUN OVEREENKOMEN MET EEN OBJECTIEF VERSCHILLENDE SITUATIE BIJ UITVOER EN BIJ VERHANDELING BINNENSLANDS , IS ER GEEN SPRAKE VAN DISCRIMINATIE IN DE ZIN VAN HET ZOJUIST AANGEHAALDE ARTIKEL ; DAT VERLANGT IMMERS DAT VERGELIJKBARE SITUATIES NIET OP VERSCHILLENDE WIJZE WORDEN BEHANDELD , TENZIJ DIT VERSCHIL OBJECTIEF GERECHTVAARDIGD IS ( ARRESTEN VAN 15 . 7 . 1982 , ZAAK 245/81 , EDEKA , JURISPR . 1982 , BLZ . 2745 , R.O . 11 ; 13 . 6 . 1978 , ZAAK 139/77 , DENKAVIT , JURISPR . 1978 , BLZ . 1317 , R.O . 15 ; EN 15 . 9 . 1982 , ZAAK 106/81 , KIND , JURISPR . 1982 , BLZ . 2885 , R.O . 22 ).
23 DIT GELDT OOK VOOR DE BEWEERDE SCHENDING VAN ARTIKEL 43 , LID 3 , SUB B , VOLGENS HETWELK DE GEMEENSCHAPPELIJKE MARKTORDENINGEN ' ' AAN HET HANDELSVERKEER BINNEN DE GEMEENSCHAP ANALOGE VOORWAARDEN ( MOETEN WAARBORGEN ) ALS OP EEN NATIONALE MARKT BESTAAND ' ' .
DE GESTELDE SCHENDING VAN HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL
24 HET LAATSTE PUNT VAN DE VRAAG VAN HET COLLEGE VAN BEROEP VOOR HET BEDRIJFSLEVEN BETREFT SCHENDING VAN HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL .
25 VOLGENS VASTE RECHTSPRAAK VAN HET HOF VERLANGT DIT BEGINSEL , DAT HANDELINGEN VAN DE GEMEENSCHAPSINSTELLINGEN NIET VERDER GAAN DAN WAT PASSEND EN NOODZAKELIJK IS TER BEREIKING VAN HET BEOOGDE DOEL ( ARRESTEN VAN 20 . 2 . 1979 , ZAAK 122/78 , BUITONI , JURISPR . 1979 , BLZ . 677 , R.O . 16 ; EN 23 . 2 . 1983 , ZAAK 66/82 , FROMANCAIS , JURISPR . 1983 , BLZ . 395 , R.O . 8 ).
26 IN DIT VERBAND STELT VERZOEKSTER IN HET HOOFDGEDING , DAT DE BESTREDEN BEPALINGEN BEZWARENDER ZIJN VOOR DE EXPORTEUR DAN TER BEREIKING VAN HET DOEL DER CONTROLE NOODZAKELIJK IS . HAARS INZIENS IS HET VOLDOENDE , DAT HET BEWIJS DAT DE LEVERING ONDER DE GESTELDE VOORWAARDEN HEEFT PLAATSGEVONDEN , IN GEVAL VAN UITVOER VOLGENS DEZELFDE MODALITEITEN WORDT GELEVERD ALS IN ARTIKEL 6 , LID 2 , VAN VERORDENING NR . 1725/79 ZIJN VOORZIEN VOOR LEVERING IN HET LAND VAN PRODUKTIE , WAARBIJ HET DOCUMENT T 5 NIET WORDT GEBRUIKT .
27 VOOREERST ZIJ OPGEMERKT , DAT VOLGENS DE VIERDE OVERWEGING VAN DE CONSIDERANS VAN VERORDENING NR . 222/77 DE TOEPASSING VAN DE REGELING VOOR COMMUNAUTAIR DOUANEVERVOER , MET GEBRUIKMAKING VAN EENVORMIGE CONTROLEDOCUMENTEN , HET VERVOER BINNEN DE GEMEENSCHAP KAN VERGEMAKKELIJKEN EN MET NAME DE FORMALITEITEN BIJ HET OVERSCHRIJDEN VAN DE BINNENGRENZEN KAN VEREENVOUDIGEN .
28 VERDER SCHRIJFT DE REGELING IN GEDING ZOWEL BIJ UITVOER IN BULK ALS BIJ BULK-LEVERANTIES IN HET BINNENLAND EEN VOORAFGAANDE ADMINISTRATIEVE CONTROLE VOOR , EN DUS DE TERUGZENDING VAN HET CONTROLE-EXEMPLAAR AAN DE BEVOEGDE INSTANTIES VAN HET LAND VAN PRODUKTIE , VOORDAT DE STEUN WORDT UITBETAALD ; DIT CONTROLE-EXEMPLAAR KAN HETZIJ HET DOCUMENT T 5 OF BENELUX 5 ZIJN , HETZIJ - OVEREENKOMSTIG ARTIKEL 14 VAN VERORDENING NR . 223/77 - EEN DOCUMENT DAT IN HET KADER VAN DE NATIONALE PROCEDURE IS VEREIST .
29 HET DOEL VAN DE REGELING IS , UIT TE SLUITEN DAT TWEE MAAL STEUN WORDT BETAALD OF DAT DE GOEDEREN WEER IN HET NORMALE HANDELSCIRCUIT WORDEN GEBRACHT , EN ALDUS FRAUDE TE VOORKOMEN ; DAAROM DIENT ZOWEL BIJ UITVOER ALS BIJ LEVERING IN HET BINNENLAND STRIKT DE HAND TE WORDEN GEHOUDEN AAN DE BEWIJSFORMALITEITEN .
30 TER TERECHTZITTING HEEFT DE COMMISSIE TERECHT OPGEMERKT , DAT TOEPASSING VAN EEN ANDERE METHODE OM DE NALEVING VAN DE VOORWAARDEN VAN ARTIKEL 6 , LID 1 , SUB B , VAN VERORDENING NR . 1725/79 TE CONTROLEREN , TE WETEN CONTROLE ACHTERAF MET HET GEVOLG DAT DE TOEGEKENDE STEUN IN VOORKOMEND GEVAL MOET WORDEN TERUGGEVORDERD , TOT EEN ONEVENREDIGE ADMINISTRATIEVE BELASTING VOOR DE MET DE CONTROLE BELASTE LID-STATEN ZOU LEIDEN .
31 VASTGESTELD MOET WORDEN DAT , WANNEER HET OM ZEER HOGE BEDRAGEN GAAT EN ER EEN AANZIENLIJK GEVAAR VAN FRAUDE BESTAAT , HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL NIET WORDT GESCHONDEN DOOR EEN REGELING DIE VOORZIET IN EEN VOORAFGAANDE ADMINISTRATIEVE CONTROLE VAN DE VOORWAARDEN VOOR UITBETALING VAN DE STEUN .
32 HIERUIT VOLGT DAT DE BESTREDEN BEPALINGEN , OOK AL LEIDEN ZIJ ERTOE DAT IN GEVAL VAN UITVOER DE STEUN WAT LATER WORDT UITBETAALD DAN IN GEVAL VAN LEVERING IN HET BINNENLAND , GEEN INBREUK MAKEN OP HET EVENREDIGHEIDSBEGINSEL , ZULKS WEGENS DE BIJZONDERE OMSTANDIGHEDEN DIE ZICH BIJ HET INTRACOMMUNAUTAIRE DOUANEVERVOER VOORDOEN .
33 AAN DE VERWIJZENDE RECHTER MOET MITSDIEN WORDEN GEANTWOORD , DAT BIJ ONDERZOEK VAN DE GESTELDE VRAAG NIET IS GEBLEKEN VAN FEITEN OF OMSTANDIGHEDEN DIE DE GELDIGHEID VAN DE ARTIKELEN 6 , LID 2 , EN 7 VAN VERORDENING NR . 1725/79 ZOUDEN KUNNEN AANTASTEN .
Beslissing inzake de kosten
KOSTEN
34 DE KOSTEN DOOR DE COMMISSIE VAN DE EUROPESE GEMEENSCHAPPEN WEGENS INDIENING VAN HAAR OPMERKINGEN BIJ HET HOF GEMAAKT , KUNNEN NIET VOOR VERGOEDING IN AANMERKING KOMEN . TEN AANZIEN VAN DE PARTIJEN IN HET HOOFDGEDING IS DE PROCEDURE ALS EEN ALDAAR GEREZEN INCIDENT TE BESCHOUWEN , ZODAT DE NATIONALE RECHTER OVER DE KOSTEN HEEFT TE BESLISSEN .
Dictum
HET HOF VAN JUSTITIE ( TWEEDE KAMER ),
UITSPRAAK DOENDE OP DE DOOR HET COLLEGE VAN BEROEP VOOR HET BEDRIJFSLEVEN BIJ UITSPRAAK VAN 25 JANUARI 1983 GESTELDE VRAAG , VERKLAART VOOR RECHT :
BIJ ONDERZOEK VAN DE DOOR HET COLLEGE VAN BEROEP VOOR HET BEDRIJFSLEVEN GESTELDE VRAAG IS NIET GEBLEKEN VAN FEITEN OF OMSTANDIGHEDEN DIE DE GELDIGHEID VAN DE ARTIKELEN 6 , LID 2 , EN 7 VAN VERORDENING NR . 1725/79 ZOUDEN KUNNEN AANTASTEN . | [
"Landbouwmarkt",
"Steun voor tot mengvoeder verwerkt magere-melkpoeder",
"Voorwaarden voor uitbetaling"
] |