RaivisDejus/latvian-text · Datasets at Hugging Face

text stringlengths 0 30.1k

Piecpadsmit gadus mācījos, mācījos, - mocījos,
Tēsu, plēsu, kalu, malu, - locījos . . .
Kā vienu amatu iespēju mākt,
Vajga atkal citu no gala sākt!

Kur tik daudz amatu mācīties iet?
Labāk pie cita pēc palīga skriet.
Kalēj, nāc kalt!
Melder, nāc malt!
Skroder, nāc šūt!
Man tas par grūt'.
Svecniek, lej sveces!
Bodniek, dod preces!

Te mani rudzi, mieži, kvieši, kāposti, kāļi!
Te mani sieri, sviesti, teļi, sivēni, cāļi!
Dzīvosim kopu saimi -
Lai iet uz labu laimi!


Mīkla

Mini, mini mīkliņu,
Mazo bērniņu:

Bij manai māmiņai
Zelta kamolītis -
Agri no rītus
Pasvieda gaisā.

Ritēja kamolīts
Mākoņiem pāri
Visu cauru dienu
Pa debess jumu.

Vakarā nokrita
Jūras vidū -
Visa jūra laistījās
Vienā zeltā.




Es to mīklu minu,
Zelta kamolīti zinu:
Saule ir tas kamolīts, -
Atminēja mazulīts.






Tas notika tajā zemē, kur vasaras nāca tik īsas, ka dzērves nepaguva meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt. Putnu aiziešanas dienā daudzas zvanu virtenes aizķērās aiz sniega mākoņa malas un bridi pēc brīža nokrita zeme kā sāpīgas vasaras atmiņas.
Tas notika jau tālā rudens puse, kad gar jūru klaiņoja tukšie vēji, čigānu vēji un sarkanās apses meloja saulei, ka aizdegšanas vēl nenozīmējot apdzīšanu.
Puisis, kas toruden gribēja savu kāzu dienu svinēt, klimta apkārt, it kā būtu savādnieka prātā.
Jau visvisādas dieniņas bija ceļa pagadījušās: daža raiba kā Alsungas seģene, daža pelēcīga kā ceļmalas putekļainie pelašķi, daža svešu ļaužu valodās izsijāta, cita tirgus laukumos lēti izniekota.
Mīļotās meitenes tēvs visupirms vēlējās redzēt smagu sudraba svečturi uz sava galda, tikai tad viņš atļaušot iedegt kāzu sveces. Meitenes māte solījās tikai tad meitu kāzām sapost, kad pie viņu kambara durvīm puisis noklāšot siltu jo siltu zvērādu.
Bet skuķei bija pavisam citāda vēlēšanās.
— Atnes man baltu naktsvijoles ziedu no tās kalnu gravas, kur atbalss dzīvo, tad es ticēšu tavai mīlestībai, — tā viņa teica, un puisis meklēja sudraba svečturi, meklēja zvērādu un gluži izmisis meklēja vietu, kur varētu atrasties Atbalsu grava.
Nekad agrāk viņš nebija savas dienas veltīgi šķiedis. Viņam bija laba amatnieka slava, un darbs pats taujāja pēc viņa rokām. Lieliskus traukus viņš prata izvīt no paegļa saknēm, no balta bērza tāsīm, no egles krijas. Bet blāvo, auksto sudrabu — ne viņa rokas pazina, ne sirds kāroja.
Nevienā tirgū nebija sudraba svečtura, neviens kalējs neapsolīja tādu izkalt. Nevienu mednieku puisis nesastapa, kurš varētu pārdot siltu zvērādu. Beidzot puisis gribēja atrast tikai baltajās naktsvijolēs ziedošo Atbalsu gravu. Bet kur nu atrast vasaras ziedus, ja rudens jau svinēja kāzas ar salnas nakti? Gar jūru klaiņoja tukšais čigānu vējš . . .
Kad veltīgi bija daudzas dienas zaudētas, tirgu tirgus pārstaigājot, kādu vakaru puisis izvēlējas meža ceļu. Varbūt malkas cirtēji zinās, kur meklēt Atbalsu gravu? Nezināja. Padoms neradās arī tai naksniņā, atstātā ganu būdelē dēdot. Tikai pārlieku stipri sāka salt rokas, un puisis mēģināja pussabrukušā pavardā iešķilt liesmu. Tādā kā aizsmakušas peles balstiņā iepīkstējās sīkuguntiņa. Pa kaktiem ložņāja ķēmīgas ēnas. Ņurdīgi rūca sapelējusi malka. Vajadzēja sameklēt sausāku kurināmo. Bet arī mežs — gluži kā noguris ceļinieks, savīstijies slapjās drānās, — ne tādam sausu malku palūgt, ne rūpes izsūdzēt. Atspiedis galvu rokās, puisis gaidīja nakti. Pēkšņi tā kā soļu dunēšana atskanēja. Puisis atskatās un no pārsteiguma iekliedzas. Uz būdeles sliekšņa kāds nolicis lielu kaudzi sausu zaru.
— U—ū—ū! Redzu, ka man palīgs gadījies. Kam lai paldies saku? Kam?
Neviens neatsaucās. Tikai pavardā liesmai sāka lēkāt priecīgi kā sprigaces vāveres.
Bet puisis dodas lauka un sauc, kamēr sasauc savu palīgu. Liels staltbriedis iznāk no alkšņu pudura un nostājas pie ganu būdeles sliekšņa. Un paskat, kādi ragi šim briedini! Kā liels, mirdzošs sudraba svečturis! Vajadzētu vēl tikai tajā baltas sveces iespraust, un viss mežs laistītos gaismā.
— Labvakar, kaimiņ!
— Labvakar! Labvakar, briedīt! — Sāk puisis tencināt par palīdzēšanu.
— Vai nu par zariem paldies jāsaka, — atbild briedis. — Ja cilvēks tik noskumis kā tu, tad jau žēlums iesitas pat zvēra sirdī!
Vai puisis negribot pastāstīt, kāda bēda šim gadījusies? Puisis paskatās uz brieža sudrabainajiem ragiem un klusē ... Beidzot pastāsta vienu no savām bēdām — par Atbalsu gravu. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pastāsta, ka Atbalsu gravā jāatrod baltās naktsvijoles. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pastāsta, ka naktsvijoles no Atbalšu gravas vajadzīgas, lai pierādītu mīlestību ...
— Rīt dosimies meklēt, — saka briedis un lēni aizsoļo mežā. Bet būdele visu nakti gaiša, it kā aiz loga degtu sveces sudraba svečturos.
Rītā jau pirms saullēkta briedis atkal klāt.
— Saki — vai tu savu balsi pats labi pazīsti? — viņš jautā puisim.
— Protams, briedīt, pazīstu!
— Tad jau nebūs grūti sameklēt Atbalsu gravu! — priecājas briedis. — Meties tikai man mugurā un turies pie ragiem. Tā mēs abi kalnu kalniem pāri tiksim!
Rudenīgi zilās miglās kūpēja gravas. Rudenīgā zeltā rūsojās kalni. Pie daudzām gravām briedis apstājās un lika puisim saukt: «Vai te ir Atbalsu grava?»
— Ja kāda grava atsauksies tavā balsī, tā būs īstā! — briedis sacīja.
Bet kalni šķita kā aizmiguši, migla šķīrās lēni, neviena grava neatsaucās. Arī tas lielais kalns, kam apkārt pelēka klinšu siena, sākumā klusēja kā spītnieks. Bet, kad puisis gluži izmisīgi nezin kuro reizi jau atkārtoja: «Vai te ir Atbalsu grava?» no neredzamiem dziļumiem beidzot kāpa atbalss: tava, tava, tava . . .
Puisim reizē prieks un bēdas salīst sirdī.
— Vai, briedīt, tādai akmens sienai mēs cauri neizkļūsim!
Taču briedim cita runa.
— Ko nu nieka dēļ bēdu bēdāt! Vai nu tādai sarepējušai klintij ceļu griezīsim? Sašķelsim gabalu gabalos! Aizslaucīsim vējā!
Pirms puisis attopas, ko tālāk darīt, briedis sapurina galvu un triec savus skaistos sudraba ragus tieši klintī. Sīkas klinšu šķēpeles pašķīst uz visām pusēm. Briedis apstājas, pāris reižu ievelk nāsīs tīro meža gaisu, tad no jauna cērtas ar ragiem klintī. Vareni klintsbluķi kā ķēmīgas sumpurņa galvas aizripo uz visām pusēm.
— Vai, vai, briedīt! Necērt vairāk! Tavi skaistie sudraba ragi nu beigti! Pavisam nespodri, pavisam nobrāzti! — Puisim sirdī salīst bēda kā rūgta vērmeļu sula. Bet briedim gluži cita valoda.
— Vai nu sudraba ragu dēļ pusceļā palikšu! Taču spēka dzēriens gan man derētu. Ja tu, puisi, izskrietu cauri mežam, tur viņā pusē atrodas mazs avots. Atnes no tā man kaut vai dažas lāses. Gan jau līdz vakaram klints sienu saārdīsim.
— Iešu, briedīt! — atteic puisis un skriešus dodas cauri mežam. Ne par asajiem bārbeļu krūmiem bēdā, ne dzelkšņainajiem aiviekstenājiem, kas stājas un stājas ceļā. Tik to vien atceras, ka briedītim vajag spēka dzēriena. Vai manu nedienu, vai tālu ceļu! Atskrēja krēsla, uzbruka tumsa, diena par īsu garajam ceļam. Nakts gara un melna kā mūža bēda. Tikai otrajā rītā puisis atgriezās pie klints un pasniedza briedim cepurē atnestu ūdeni. Briedītis dzēra neparasti ilgi, pēc tam paskatījās uz puiša rokām. Skuju sadzelksnītas, zaru sakapātas, bet siltas un gādīgas.
— Tev visu mūžu vajadzētu citiem ūdeni sniegt! Tev, puisi, ir labas rokas!
Bet puisim, raugoties uz draugu, seja pavisam sadrūmusi.
— Beigta, briedīt, tava krāšņā ragu rota! Manis dēļ pazaudēji savus sudrabotos ragus.
— Vai nu sudraba ragu dēļ iešu darbu nepabeigtu atstāt, — atsmaida briedis un, sapurinājis galvu, no visa spēka metas atkal pret klinti. Klints sašķobījās, tad gāzās. Aiz tās pavērās zaļa pļava, pavisam vasarīga pļava pilna baltiem naktsvijoļu ziediem.
Puisis no prieka vai prātu zaudējis. Metas ziedos un šķin — klēpjiem vien, klēpjiem vien. Kad paskatās apkārt — no briedīša vairs ne vēsts. Kā ķēmīgas sumpurņu galvas guļ leknajā zālē izsvaidīti klints bluķi, tālāk rudens zeltainumā norūsējuši meži, meži, meži. No briedīša vairs ne vēsts.
Pa rudens ceļiem, caur mežu mežiem, pār kalnu kalniem pārnāca puisis mājās, nesdams veselu klēpi balto vasaras ziedu. Dienās katrā avotā dzirdīja, naktīs no salnām sargāja.
Lepno sudraba svečturi viņš nebija atradis, lepno zvērādu arī ne, bet to vēlēšanos, kas šķita visnozīmīgākā, bija izpildījis.
Visu meitenes istabas klonu puisis nobārstīja ar naktsvijolēm, kas plūktas Atbalšu gravā. Tad aizgūtnēm stāstīja par staltbriedi, kam bijuši sudraba ragi. Tumšā ganu būda baltā gaismā atmirdzējusi, tiklīdz briedis nostājies pie sliekšņa. Sudraba ragi, sudraba... bet viņš tos gluži pelēkus nobrāzis, visu dienu un visu nakti ar pelēko klinti cīnīdamies.
Skuķe klausās, klausās, tad pēkšņi sabožas kā dzeloņaina dadža pogaļa.
— Gudrs cilvēks būtu sudraba ragus tam meža zvēram tūliņ atņēmis un manam tēvam sudraba svečturi izdarinājis. Ak tu stulbeni puisi! Tev laime pati rokās ieskrējusi un atkal projām aizskrējusi, tevi aplam dumju redzēdama.
— Bet briedītis jau bija mans draugs... Vai tādu draudzību kājām samīdīšu, kādu varbūt visā pasaulē grūti atrast, — puisis atbild un krietnu brīdi stāv, galvu noliecis. Tad viņš saslejas un lēniem soļiem iet pāri istabai, iet pāri Atbalšu gravas naktsvijolēm, iet, kā brizdams pa dziļiem sniegiem.
Pie sliekšņa viņš vēl atskatās.
— Ne sudraba svečturi vairs meklēšu, ne silto zvērādu, — viņš saka un nepazīst vairs pats savu balsi. «Ja pats savu balsi nepazīsti, arī Atbalšu gravu vairs neatradīsi» — tā teiktu labais draugs briedis.

Piecpadsmit gadus mācījos, mācījos, - mocījos,

Tēsu, plēsu, kalu, malu, - locījos . . .

Kā vienu amatu iespēju mākt,

Vajga atkal citu no gala sākt!

Kur tik daudz amatu mācīties iet?

Labāk pie cita pēc palīga skriet.

Kalēj, nāc kalt!

Melder, nāc malt!

Skroder, nāc šūt!

Man tas par grūt'.

Svecniek, lej sveces!

Bodniek, dod preces!

Te mani rudzi, mieži, kvieši, kāposti, kāļi!

Te mani sieri, sviesti, teļi, sivēni, cāļi!

Dzīvosim kopu saimi -

Lai iet uz labu laimi!

Mīkla

Mini, mini mīkliņu,

Mazo bērniņu:

Bij manai māmiņai

Zelta kamolītis -

Agri no rītus

Pasvieda gaisā.

Ritēja kamolīts

Mākoņiem pāri

Visu cauru dienu

Pa debess jumu.

Vakarā nokrita

Jūras vidū -

Visa jūra laistījās

Vienā zeltā.

Es to mīklu minu,

Zelta kamolīti zinu:

Saule ir tas kamolīts, -

Atminēja mazulīts.

Tas notika tajā zemē, kur vasaras nāca tik īsas, ka dzērves nepaguva meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt. Putnu aiziešanas dienā daudzas zvanu virtenes aizķērās aiz sniega mākoņa malas un bridi pēc brīža nokrita zeme kā sāpīgas vasaras atmiņas.

Tas notika jau tālā rudens puse, kad gar jūru klaiņoja tukšie vēji, čigānu vēji un sarkanās apses meloja saulei, ka aizdegšanas vēl nenozīmējot apdzīšanu.

Puisis, kas toruden gribēja savu kāzu dienu svinēt, klimta apkārt, it kā būtu savādnieka prātā.

Jau visvisādas dieniņas bija ceļa pagadījušās: daža raiba kā Alsungas seģene, daža pelēcīga kā ceļmalas putekļainie pelašķi, daža svešu ļaužu valodās izsijāta, cita tirgus laukumos lēti izniekota.

Mīļotās meitenes tēvs visupirms vēlējās redzēt smagu sudraba svečturi uz sava galda, tikai tad viņš atļaušot iedegt kāzu sveces. Meitenes māte solījās tikai tad meitu kāzām sapost, kad pie viņu kambara durvīm puisis noklāšot siltu jo siltu zvērādu.

Bet skuķei bija pavisam citāda vēlēšanās.

— Atnes man baltu naktsvijoles ziedu no tās kalnu gravas, kur atbalss dzīvo, tad es ticēšu tavai mīlestībai, — tā viņa teica, un puisis meklēja sudraba svečturi, meklēja zvērādu un gluži izmisis meklēja vietu, kur varētu atrasties Atbalsu grava.

Nekad agrāk viņš nebija savas dienas veltīgi šķiedis. Viņam bija laba amatnieka slava, un darbs pats taujāja pēc viņa rokām. Lieliskus traukus viņš prata izvīt no paegļa saknēm, no balta bērza tāsīm, no egles krijas. Bet blāvo, auksto sudrabu — ne viņa rokas pazina, ne sirds kāroja.

Nevienā tirgū nebija sudraba svečtura, neviens kalējs neapsolīja tādu izkalt. Nevienu mednieku puisis nesastapa, kurš varētu pārdot siltu zvērādu. Beidzot puisis gribēja atrast tikai baltajās naktsvijolēs ziedošo Atbalsu gravu. Bet kur nu atrast vasaras ziedus, ja rudens jau svinēja kāzas ar salnas nakti? Gar jūru klaiņoja tukšais čigānu vējš . . .

Kad veltīgi bija daudzas dienas zaudētas, tirgu tirgus pārstaigājot, kādu vakaru puisis izvēlējas meža ceļu. Varbūt malkas cirtēji zinās, kur meklēt Atbalsu gravu? Nezināja. Padoms neradās arī tai naksniņā, atstātā ganu būdelē dēdot. Tikai pārlieku stipri sāka salt rokas, un puisis mēģināja pussabrukušā pavardā iešķilt liesmu. Tādā kā aizsmakušas peles balstiņā iepīkstējās sīkuguntiņa. Pa kaktiem ložņāja ķēmīgas ēnas. Ņurdīgi rūca sapelējusi malka. Vajadzēja sameklēt sausāku kurināmo. Bet arī mežs — gluži kā noguris ceļinieks, savīstijies slapjās drānās, — ne tādam sausu malku palūgt, ne rūpes izsūdzēt. Atspiedis galvu rokās, puisis gaidīja nakti. Pēkšņi tā kā soļu dunēšana atskanēja. Puisis atskatās un no pārsteiguma iekliedzas. Uz būdeles sliekšņa kāds nolicis lielu kaudzi sausu zaru.

— U—ū—ū! Redzu, ka man palīgs gadījies. Kam lai paldies saku? Kam?

Neviens neatsaucās. Tikai pavardā liesmai sāka lēkāt priecīgi kā sprigaces vāveres.

Bet puisis dodas lauka un sauc, kamēr sasauc savu palīgu. Liels staltbriedis iznāk no alkšņu pudura un nostājas pie ganu būdeles sliekšņa. Un paskat, kādi ragi šim briedini! Kā liels, mirdzošs sudraba svečturis! Vajadzētu vēl tikai tajā baltas sveces iespraust, un viss mežs laistītos gaismā.

— Labvakar, kaimiņ!

— Labvakar! Labvakar, briedīt! — Sāk puisis tencināt par palīdzēšanu.

— Vai nu par zariem paldies jāsaka, — atbild briedis. — Ja cilvēks tik noskumis kā tu, tad jau žēlums iesitas pat zvēra sirdī!

Vai puisis negribot pastāstīt, kāda bēda šim gadījusies? Puisis paskatās uz brieža sudrabainajiem ragiem un klusē ... Beidzot pastāsta vienu no savām bēdām — par Atbalsu gravu. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pastāsta, ka Atbalsu gravā jāatrod baltās naktsvijoles. Briedis mierīgi klausās, tad aiziet mežā un vēlreiz atnes krietnu klēpi sausu zaru. Lai nu pastāstot, kamēr uguns gaiša un silta, tās citas bēdas. Puisis pastāsta, ka naktsvijoles no Atbalšu gravas vajadzīgas, lai pierādītu mīlestību ...

— Rīt dosimies meklēt, — saka briedis un lēni aizsoļo mežā. Bet būdele visu nakti gaiša, it kā aiz loga degtu sveces sudraba svečturos.

Rītā jau pirms saullēkta briedis atkal klāt.

— Saki — vai tu savu balsi pats labi pazīsti? — viņš jautā puisim.

— Protams, briedīt, pazīstu!

— Tad jau nebūs grūti sameklēt Atbalsu gravu! — priecājas briedis. — Meties tikai man mugurā un turies pie ragiem. Tā mēs abi kalnu kalniem pāri tiksim!

Rudenīgi zilās miglās kūpēja gravas. Rudenīgā zeltā rūsojās kalni. Pie daudzām gravām briedis apstājās un lika puisim saukt: «Vai te ir Atbalsu grava?»

— Ja kāda grava atsauksies tavā balsī, tā būs īstā! — briedis sacīja.

Bet kalni šķita kā aizmiguši, migla šķīrās lēni, neviena grava neatsaucās. Arī tas lielais kalns, kam apkārt pelēka klinšu siena, sākumā klusēja kā spītnieks. Bet, kad puisis gluži izmisīgi nezin kuro reizi jau atkārtoja: «Vai te ir Atbalsu grava?» no neredzamiem dziļumiem beidzot kāpa atbalss: tava, tava, tava . . .

Puisim reizē prieks un bēdas salīst sirdī.

— Vai, briedīt, tādai akmens sienai mēs cauri neizkļūsim!

Taču briedim cita runa.

— Ko nu nieka dēļ bēdu bēdāt! Vai nu tādai sarepējušai klintij ceļu griezīsim? Sašķelsim gabalu gabalos! Aizslaucīsim vējā!

Pirms puisis attopas, ko tālāk darīt, briedis sapurina galvu un triec savus skaistos sudraba ragus tieši klintī. Sīkas klinšu šķēpeles pašķīst uz visām pusēm. Briedis apstājas, pāris reižu ievelk nāsīs tīro meža gaisu, tad no jauna cērtas ar ragiem klintī. Vareni klintsbluķi kā ķēmīgas sumpurņa galvas aizripo uz visām pusēm.

— Vai, vai, briedīt! Necērt vairāk! Tavi skaistie sudraba ragi nu beigti! Pavisam nespodri, pavisam nobrāzti! — Puisim sirdī salīst bēda kā rūgta vērmeļu sula. Bet briedim gluži cita valoda.

— Vai nu sudraba ragu dēļ pusceļā palikšu! Taču spēka dzēriens gan man derētu. Ja tu, puisi, izskrietu cauri mežam, tur viņā pusē atrodas mazs avots. Atnes no tā man kaut vai dažas lāses. Gan jau līdz vakaram klints sienu saārdīsim.

— Iešu, briedīt! — atteic puisis un skriešus dodas cauri mežam. Ne par asajiem bārbeļu krūmiem bēdā, ne dzelkšņainajiem aiviekstenājiem, kas stājas un stājas ceļā. Tik to vien atceras, ka briedītim vajag spēka dzēriena. Vai manu nedienu, vai tālu ceļu! Atskrēja krēsla, uzbruka tumsa, diena par īsu garajam ceļam. Nakts gara un melna kā mūža bēda. Tikai otrajā rītā puisis atgriezās pie klints un pasniedza briedim cepurē atnestu ūdeni. Briedītis dzēra neparasti ilgi, pēc tam paskatījās uz puiša rokām. Skuju sadzelksnītas, zaru sakapātas, bet siltas un gādīgas.

— Tev visu mūžu vajadzētu citiem ūdeni sniegt! Tev, puisi, ir labas rokas!

Bet puisim, raugoties uz draugu, seja pavisam sadrūmusi.

— Beigta, briedīt, tava krāšņā ragu rota! Manis dēļ pazaudēji savus sudrabotos ragus.

— Vai nu sudraba ragu dēļ iešu darbu nepabeigtu atstāt, — atsmaida briedis un, sapurinājis galvu, no visa spēka metas atkal pret klinti. Klints sašķobījās, tad gāzās. Aiz tās pavērās zaļa pļava, pavisam vasarīga pļava pilna baltiem naktsvijoļu ziediem.

Puisis no prieka vai prātu zaudējis. Metas ziedos un šķin — klēpjiem vien, klēpjiem vien. Kad paskatās apkārt — no briedīša vairs ne vēsts. Kā ķēmīgas sumpurņu galvas guļ leknajā zālē izsvaidīti klints bluķi, tālāk rudens zeltainumā norūsējuši meži, meži, meži. No briedīša vairs ne vēsts.

Pa rudens ceļiem, caur mežu mežiem, pār kalnu kalniem pārnāca puisis mājās, nesdams veselu klēpi balto vasaras ziedu. Dienās katrā avotā dzirdīja, naktīs no salnām sargāja.

Lepno sudraba svečturi viņš nebija atradis, lepno zvērādu arī ne, bet to vēlēšanos, kas šķita visnozīmīgākā, bija izpildījis.

Visu meitenes istabas klonu puisis nobārstīja ar naktsvijolēm, kas plūktas Atbalšu gravā. Tad aizgūtnēm stāstīja par staltbriedi, kam bijuši sudraba ragi. Tumšā ganu būda baltā gaismā atmirdzējusi, tiklīdz briedis nostājies pie sliekšņa. Sudraba ragi, sudraba... bet viņš tos gluži pelēkus nobrāzis, visu dienu un visu nakti ar pelēko klinti cīnīdamies.

Skuķe klausās, klausās, tad pēkšņi sabožas kā dzeloņaina dadža pogaļa.

— Gudrs cilvēks būtu sudraba ragus tam meža zvēram tūliņ atņēmis un manam tēvam sudraba svečturi izdarinājis. Ak tu stulbeni puisi! Tev laime pati rokās ieskrējusi un atkal projām aizskrējusi, tevi aplam dumju redzēdama.

— Bet briedītis jau bija mans draugs... Vai tādu draudzību kājām samīdīšu, kādu varbūt visā pasaulē grūti atrast, — puisis atbild un krietnu brīdi stāv, galvu noliecis. Tad viņš saslejas un lēniem soļiem iet pāri istabai, iet pāri Atbalšu gravas naktsvijolēm, iet, kā brizdams pa dziļiem sniegiem.

Pie sliekšņa viņš vēl atskatās.

— Ne sudraba svečturi vairs meklēšu, ne silto zvērādu, — viņš saka un nepazīst vairs pats savu balsi. «Ja pats savu balsi nepazīsti, arī Atbalšu gravu vairs neatradīsi» — tā teiktu labais draugs briedis.