text
stringlengths 0
30.1k
|
|---|
Jūras mala klaiņoja tukšais vējš, čigānu vējš. |
Tajā zemē, kur vasaras atnāk tik īsas, ka dzērves nepagūst meža pļavās un sūnekļos savus zvanus izkaisīt, pēc gadiem kāds sirms vīrs līdzās silmalas avotam uzcēla sev māju. Augas dienas strādādams, viņš runājās ar koku saknēm, zariem, krijām, tāsīm. Mežezera meldri un priežu saknes viņa rokās savijās par brīnumainām vācelītēm. Bērzs labprāt atdeva savu rūsgani sudraboto tāsi, lai krietnais vīrs no tās izgatavotu kādu brīnišķīgu trauku. Smagnēji ozolkoka alus kausi paši steidzās uz avotu, kad meistars saviem viesiem vai ceļiniekiem gribēja pasniegt spēka dzērienu. |
Bet visbrīnišķīgākie bija viņa darinātie svečturi. |
— No zelta un sudraba man salst rokas,— tā viņš teica un darināja svečturus tikai no koka. Visbiežāk tie bija izgriezti no saules pusē auguša oša stiprās, gludās šķilas. Parasti meistars tajos iesprauda gaiši zilas sveces. Viņam pašam tās atgādināja rudens vējos norūsganojušus kalnus un zilas miglas no kalnu gravām — atrastajām un neatrastajām atbalšu gravām. |
Ar laiku ļaudis pamanīja, ka meistara svečturiem piemīt brīnumaina daba: cauri klintīm, cauri mežiem, cauri kalniem tie spēja saredzēt, ja kādam draugam klājās grūti. Tādā brīdī pašas no sevis aizdegās visas sveces, un svečturis devās ceļā, saukdams līdzi savu saimnieku. Kā ceļinieki staigāja mežos un kalnos meistara darinātie svečturi. Daudzi gribēja sev tādus brīnumlukturus nopirkt. Meistars nepārdeva. Meistars dāvināja. Daži zināja stāstīt, ka meistars tos gatavojot naktī un, gaismu rādīdams, viņam pie loga stāvot staltbriedis ar lieliem, rudiem ragiem. Padomājiet tikai: ragi pelēki kā oša zari, bet izstaro gaismu! |
Daži ziņkārīgi mēdza meistaram vaicāt, vai taisnība, ka spēka avota ūdeni reiz dzēris arī briedis, kuram bijuši sudrabaini ragi un kurš palīdzējis atrast Atbalsu gravu. Vārdos skopais meistars klusi atbildēja: — Jā, draudzībā jau Atbalsu gravu vieglāk atrast nekā mīlestībā ... un tas ari viss, ko varu jums sacīt. |