text
stringlengths
0
30.1k
Gan liktens labākas dienas tiem lems;
Ar joni jau nepanāksat neko,
Vajaga mierā būt ar vismazāko;
No dieva puses, ar varu tik ne,
Tas pats sev kaitē, kas paģērē;
Un, kurš vēl top rupjš, kad tiesu tam liedz,
To atstās ikkurš, lai tad sev kliedz!
Jo vienīgais ceļš tik ir gaidīt un lūgt,
Kurš laipni prot palūgt, kas tādam var trūkt?
Bet, kurš ir tiepša, lai pirkstos sev kož,
Kad kaimiņa rovītē cepeti ož.-
Nu, cerēt, - to var, tas kaitē maz,
Ja cerības tikai nau aplamas.
I dzejā jau dažu saka, kas lieks.
Par jaunības dūšu mums slepeni prieks.
Bet dzīvē pārmērs un lepnība
Ir tie, kas karjeru izposta, -
Tad labāk ir desmitreiz muguru liekt,
Ne vienreiz par netaisnību kliegt.
Ar laipnību, lēni viss jāiesāk . . .»
- Jā, jā, līdz pat pļaukas panest māk;
Lai spļauj tev acīs, tu noslauki vien,
Jo pilsonim pretī sist nepiedien!
- - Es sen jau šo mācību dzirdēju,
To sauc par «prātīgu rīcību».
MIERA ĻAUDIS
Viņš savu dvēseli jums pretim nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji jums uz pieri dvesa.
Jūs segu dziļāk pārvilkāt pār ausīm
Un notrīcējāt aukstos drebuļos:
«Vai saldu mieru mēs sev laupīt ļausim?
Mums viņa dvēsle sirdis nekustina,
Tā sauc mūs nezināmos tālumos -
Vai tā jel maz ir atļauts, dievs to zina?
Vai tiešām mēs lai pakaļ ejam tādam,
Kas daili noved dzīves bezgalos -
Mēs viņai glītu miera ceļu rādām.
Mums sirdis rāmas, dvēsles mieru bauda,
Lai saldos sapņos mīļi aijātos,
Kur ziedos daiļas rociņas mūs glauda.
Kas saldo mieru trauc ar špetnām rokām,
Grib daili vest, bet jaucas traipekļos,
To īgni atstumjam uz mūža mokām . . .»
Vēl daudz tie triec, to pašu vis par jaunu,
Tērpj gļēvās domas greznos vizuļos,
Aiz skaļiem vārdiem slēpt grib savu kaunu.
- Bet savu dvēseli viņš tālāk nesa
Kā rīta sauli sārtos mākoņos,
Un vēsi vēji viņas priekšā dvesa . . .
PIRMIE VĒSTNIEKI
Pirms vēl sniegs bij sācis kust,
Nāca sīki gāju putni,
Pirms vēl sācās pavasara
Saules siltā, zaļā vara.
Putnu skaļām balsīm klust,
Klust un aizsmakt vajadzēja:
Zemei viņi neiedvesa
Ziedoni, ko krūtīs nesa;
Viņi lika iepriekš just,
Cik būs krāšņa nākamība, -
Gavilēja, drīzi rima,
Tad tikai sākās ziedoņa dima.
RAINIS
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ
TREJKRĀSAINĀ SAULĪTĒ
Saul' un mēness velti iet
Tavām acīm garām . . .
SENATNE
. . Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās,
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās;
Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo,
No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo;
Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils;
Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils;
Iz niedoļa nāras saldsērīgi smejas,
Un mēnesnīcā tur laumas vij dejas;
Bez saulītes vakarā bāri tur dzied,
Tie bargu kungu gaitās iet . . .
Bet melnā čūska maļ jūrā miltus,
Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus;
Tur karā jāj bāliņš - aust asiņains rīts,
Pret ienaidniekiem ass zobens trīts,
Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem,
Iz simtgadu miega caur dūmiem un tvaikiem.
Dies saulīte atkal trīskrāsaina:
Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana.
KARAĻMEITA
Tanī niknā dienā
Asins šļācot šķīda:
Grima zemē pils un karaļmeita . . .
Daiļā karaļmeita
Sēd tur dziļā pilī,
Sēd un vērpj jau seši simti gadu.
Pilī dzintarsienas,
Zaļa vara grīda,
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas;
Daiļai karaļmeitai