text
stringlengths 0
30.1k
|
|---|
Gan liktens labākas dienas tiem lems; |
Ar joni jau nepanāksat neko, |
Vajaga mierā būt ar vismazāko; |
No dieva puses, ar varu tik ne, |
Tas pats sev kaitē, kas paģērē; |
Un, kurš vēl top rupjš, kad tiesu tam liedz, |
To atstās ikkurš, lai tad sev kliedz! |
Jo vienīgais ceļš tik ir gaidīt un lūgt, |
Kurš laipni prot palūgt, kas tādam var trūkt? |
Bet, kurš ir tiepša, lai pirkstos sev kož, |
Kad kaimiņa rovītē cepeti ož.- |
Nu, cerēt, - to var, tas kaitē maz, |
Ja cerības tikai nau aplamas. |
I dzejā jau dažu saka, kas lieks. |
Par jaunības dūšu mums slepeni prieks. |
Bet dzīvē pārmērs un lepnība |
Ir tie, kas karjeru izposta, - |
Tad labāk ir desmitreiz muguru liekt, |
Ne vienreiz par netaisnību kliegt. |
Ar laipnību, lēni viss jāiesāk . . .» |
- Jā, jā, līdz pat pļaukas panest māk; |
Lai spļauj tev acīs, tu noslauki vien, |
Jo pilsonim pretī sist nepiedien! |
- - Es sen jau šo mācību dzirdēju, |
To sauc par «prātīgu rīcību». |
MIERA ĻAUDIS |
Viņš savu dvēseli jums pretim nesa |
Kā rīta sauli sārtos mākoņos, |
Un vēsi vēji jums uz pieri dvesa. |
Jūs segu dziļāk pārvilkāt pār ausīm |
Un notrīcējāt aukstos drebuļos: |
«Vai saldu mieru mēs sev laupīt ļausim? |
Mums viņa dvēsle sirdis nekustina, |
Tā sauc mūs nezināmos tālumos - |
Vai tā jel maz ir atļauts, dievs to zina? |
Vai tiešām mēs lai pakaļ ejam tādam, |
Kas daili noved dzīves bezgalos - |
Mēs viņai glītu miera ceļu rādām. |
Mums sirdis rāmas, dvēsles mieru bauda, |
Lai saldos sapņos mīļi aijātos, |
Kur ziedos daiļas rociņas mūs glauda. |
Kas saldo mieru trauc ar špetnām rokām, |
Grib daili vest, bet jaucas traipekļos, |
To īgni atstumjam uz mūža mokām . . .» |
Vēl daudz tie triec, to pašu vis par jaunu, |
Tērpj gļēvās domas greznos vizuļos, |
Aiz skaļiem vārdiem slēpt grib savu kaunu. |
- Bet savu dvēseli viņš tālāk nesa |
Kā rīta sauli sārtos mākoņos, |
Un vēsi vēji viņas priekšā dvesa . . . |
PIRMIE VĒSTNIEKI |
Pirms vēl sniegs bij sācis kust, |
Nāca sīki gāju putni, |
Pirms vēl sācās pavasara |
Saules siltā, zaļā vara. |
Putnu skaļām balsīm klust, |
Klust un aizsmakt vajadzēja: |
Zemei viņi neiedvesa |
Ziedoni, ko krūtīs nesa; |
Viņi lika iepriekš just, |
Cik būs krāšņa nākamība, - |
Gavilēja, drīzi rima, |
Tad tikai sākās ziedoņa dima. |
RAINIS |
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ |
TREJKRĀSAINĀ SAULĪTĒ |
Saul' un mēness velti iet |
Tavām acīm garām . . . |
SENATNE |
. . Tur burvīgā gaismā viss zaigo un laistās, |
Ik skaņa tur dziesmās un saskaņās saistās; |
Pār pļavām, pār mežiem tur meitenes līgo, |
No kalna uz kalnu jāņugunis spīgo; |
Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils; |
Tur glāžu kalns mirgo, tur ūdens pils; |
Iz niedoļa nāras saldsērīgi smejas, |
Un mēnesnīcā tur laumas vij dejas; |
Bez saulītes vakarā bāri tur dzied, |
Tie bargu kungu gaitās iet . . . |
Bet melnā čūska maļ jūrā miltus, |
Tos jāēd būs tiem, kam vara un viltus; |
Tur karā jāj bāliņš - aust asiņains rīts, |
Pret ienaidniekiem ass zobens trīts, |
Tad augšā kāps pilskalns iz senseniem laikiem, |
Iz simtgadu miega caur dūmiem un tvaikiem. |
Dies saulīte atkal trīskrāsaina: |
Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana. |
KARAĻMEITA |
Tanī niknā dienā |
Asins šļācot šķīda: |
Grima zemē pils un karaļmeita . . . |
Daiļā karaļmeita |
Sēd tur dziļā pilī, |
Sēd un vērpj jau seši simti gadu. |
Pilī dzintarsienas, |
Zaļa vara grīda, |
Gliemežgriesti, sijas tēraudzilas; |
Daiļai karaļmeitai |