text
stringlengths 0
30.1k
|
|---|
Sieva tam pasniedza |
Pēdējo malku . . . |
Visu viņš redzēja |
Gaiši kā dienā, |
Kas viņa mīļajiem |
Dzīvē bij gaidāms; |
Visa viņa dzīve |
Līdz sirmiem matiem, |
Pūlēs un sviedros, |
Bijusi velta - - |
Nebija spējis |
Sievai un bērniem |
Sagādāt vairāk |
Kā nabagu māju. |
- - - - - - - - - - - |
- - - - - - - - - - - |
Viņš visu redzēja |
Un tad mira, |
Zobus iekodis |
Pagalvja salmos - |
Skaidra apziņa |
Palika viņam |
Līdz pat pēdējam |
Acumirklim. |
JAUNA GADUSIMTEŅA NAKTS DOMAS |
Fragments |
I |
Man apkārt trimdas aukstais tuksnesis: |
Še droši sēdēt man, še laika daudz; |
Iz lielās tāles jauno gadsimteni |
Var agrāk, skaidrāk redzēt atnākam, - |
Un mīļā dzimtene guļ manā priekšā |
Kā plaši izplatīta balta sega, |
Ar zilu jūras lentu apšūta; |
Zem baltās segas svaigi kapi - - - |
No svaigiem kapiem svaigas asins kūp, |
Nupat tik izlietas, jo tiešām tās |
Bij pārāk karstas vecam gadsimtenim. |
Jauns gadsimtens varbūt tās lietā liks. |
II |
Kā zaglis naktī, tā viņš atnācis, |
Tik lēniem, nedzirdamiem glūņas soļiem, |
Bet pēkšņi durvis brakš, - un mūža slieksnis, |
Tik zobens ass, tik zibens īss - ir pārkāpts, |
Un acu priekšā sarkans izplešas |
Kā ziemeļblāzma - jaunais gadsimtenis, |
Viņš virsū veļas milzīgs, plašs un smags. |
Bet mūža durvis rībot cieti krīt, |
Un laiks gar durvīm šņācot aizšaujas. - |
No jaunā gadsimteņa aukstums dveš, |
Ap kājām kūpot viļņo garaiņi, |
Aiz viņa draudošs, noslēpumains tumsums, |
Tik zvērās acis dzirkst iz segtā vaiga. |
III |
Jūs jaunā kunga svina roku jūtat |
Uz sava kakla, pirms vēl iespējāt |
To saņemt pienācīgām gavilēm, |
Ka atpestījis jūs no vecā sloga. |
Jūs mirdzin skaidrās glāzes pacēlāt - |
Iekš viņām putoja ekscelsiors - |
Viņš jūsu glāzes drupās sašķaidīja, |
Un saldais, nevainīgais dzēriens lipa |
Pie jūsu zolēm. - Arī viņam kauss |
Bij rokā - glums un sarkans receklis, - |
Bet otrā rokā viņam bija vējš, - |
Viņš to jums acīs sēja smiedamies, |
Ka būšot vētru pļaut - un galvas pļaut - |
Jūs miera ļaudis - - - - - - - - - - |
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - |
IV |
Ko viņš mūs grābj tik pēkšņi un tik bargi? |
Kāds šis mums pavēlnieks? Kas šis tāds ir? |
Kas pazīst viņu? - Mūžu klaidonis. |
No kurienes viņš nāk? - No tukšuma. |
Kurp iet? - Uz tukšumu - un neziņā |
Viņš atkal pazudīs, kā atnācis. |
Visvarenākā kunga «Laika» priekšā |
Viņš tikai mirklis, skaitlis, zemīgs kalps . . . |
Mums jāgrib, un mēs viņu locīsim, |
Lai kalpo mums, kas ir mums pavēlnieks. |
Sviest viņu nost! Vēl viņa roka spiež - |
Cik ilgi vēl? - - - - - - - - - - - - - - - - - - - |
V |
Dēls gluži vecajā; nau izšķirams, |
Kad vecais gājis, jaunais uzstājies. |
Dažs teic, jau pērn, un tādā kārtā viņš |
Jau slepus gadu būtu valdījis, |
Un tēvs ar saviem diviem 9-iem |
Tā aizgājis kā divi deviņi. |
Dažs atkal teic: viņš ļāvis tēvam dzīvot, |
Līdz tas jau būtu nonācis līdz 0, - |
Lai rādītu, ka vecam gadsimtenim, |
Kurš iesākās tik grezni, - iznākums |
Ir nulle, - nulle nulles galā. |
1899.-1900. |
VI, VII |
Un kas tad bij šis viņa tēvs? Kas māte? |
Teic: gars un mūžība! - Tie tikai vārdi: |
Tēvs - vecais pilsoniskais gadsimtens, |
Un māte - staltā Vaļība? - par kuru |