text
stringlengths 0
30.1k
|
|---|
Viņš karstām jaunasinīm cīnījās. - |
Tam nebij lemts to iegūt, bet - tā melš - |
Šis neatļautais mīlestības sakars |
Bez sekām nebijis. - Un tomēr viņš, |
Kā daždien pilsons, vēlāk precējies |
Ar savas kārtas drukno Ikdienību |
Un metis jaunu dienu untumus - |
Un ticis pats par ļaužu apspiedēju. - - |
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - |
VIII, IX |
Kad tēvs jūs beigās kūla pātagām, |
Tad dēls kuls skarpijiem. - Viņš atnāca, |
Līdz elkoņiem, kā miesnieks, aptriepies |
Ar svaigām asinīm, - |
Par mieru mēļodams un klusām kaudams |
Pa pulkiem nevainīgus upurus |
Par labu kultūrai un gara gaismai. |
Viņš tautas asrās slāpē, žņaugos žņaudz, |
Tām mutes aizbāzdams, lai pārāk nebrēc: |
Jo tā tik klusa māju darbība, |
Un sodāmi ir tie, kas pārāk brēc, |
Jo tas ir dumpis - - - - - - - - - |
X |
Viņš savu gaitu sāk ar kara troksni, - |
Tā pirmie soļi norīb tālienē |
Kā «garā Toma» rupjais bass, - tā kāja |
Pret mīksto miesu šļākstot sper kā lode, |
Visapkārt sprakstot zilās pupas plīst - |
Eiropas koncerts, tā šo troksni sauc, |
Kur lielgabali dūc, kur šrapnels sprāgst, |
Kur kara vaidus dumdums pārdimdo, |
Kur zobi šņirkst un dzelžu bruņas klaudz; |
Bet visam pāri liegi fleites dzied - |
Pus-saldi glaimīgi, pus-ņirgājoši, - |
Par kluso, netraucēto laimību, |
Ko nesis spožais, smailais asmenis, |
To sauc par diplomātiju - |
XI |
Viņš grib, lai klusums valda, - kluss un kluss! - |
Lai nerūc lielgabali, nešauj šautnes, |
Lai zobens nedur, jeb vismaz bez trokšņa; |
Lai vaidi rimst, lai klusi sten, kam jāsten; |
Lai zobu žogā sakniebj īgnumu; |
Lai mēli piesieri - vien par visām reizēm, |
Tā grēko vairāk, nekā spēj to sodīt: - |
Tad visi brēķi brīnum ātri rims, |
Tad jauno gadsimteni nepels vairs, |
Tad zudīs dusmas, vaimanas un lāsti, |
Nāks miers un pilnums, cilvēkiem labs prāts, |
Un tikai reizām, spējāk kustoties, |
Kā sīki zvārgulīši dzelži stinkšēs, |
Kas mīkstā tūbiņā būs ietīti. |
Jo žēlsirdīgs mums ir ij soģis pats; |
Ij bende pats liek savam asrām līt, |
Kur asnis lej.- - - - - - - - - - - - - - - - |
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - |
XII |
Nu, kāda būs tā tava Leiputrija, |
Ko vecais gadsimtens jau dzīrās nest, |
Uz mieru, bet uz miegu dibināta? |
Jo maza tikai bij tā Leiputrija, |
Ne daudzi guva viņā mieloties, |
Drīz bija nosukāts viss putras kalns, |
Bij izdzerts vīnezers ar visām dūņām, |
Pagalam desu žogi, šķiņķu sienas, |
Un visa saimniecība izpostīta - - |
Bet pāri palika no visas laimes |
Tik pliki nomīdīti tīrumi |
Un kauli - - - - - - - - - - - - - - |
XIII, XIV |
Mēs gaidām citu, jaunu Leiputriju, |
Ko neiztukšotu tas augšējs tūkstots. |
Kas būtu diezgan liela it priekš visiem; |
Kur būtu miers, ne miegs, bet dzīvība, |
Un katris brīvi spētu klamzāties |
Un rokas izstaipīt - Vai dosi to? |
Ik dienas maizes riku, sviestu virsū |
Un gaļu klāt? Un svārkus, zābakus |
Un pīpē tabaku, un sievām kleites, |
Un svētdien biļeti uz teātri? |
Pa mazam strādāt, ēst un dzert papilnam, |
Kā talkā, visiem līdzi darbs un galds? |
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - |
XV, XVI, XVII |
Mēs neapslāpējamās mūžu ilgās |
Daudz gadusimteņus jau gaidās tvīkstam |
Pēc gaismas, laimes, vaļības un maizes, |
It sevišķi pēc maizes, - kviešu maizes, |
Par līku vērdiņu par mārciņu; |
Jo līdz ar to mums piekritīs viss cits, |
Kas daiļš un labs, un tiklis, prāts un gars - |
- - Un zini to: mēs esam paaudze, |
Kas netop veca, vārds mums leģions; |
Tā aug un aug un tevi veic un liec: |
Tu būsi mūsu vergs - nos vincemus! - |
- - - Tad beigās izaugs pastars saules dzimums |
Uz skaidrās sniegabaltās svētku zemes, - |
Tas baudīs laimību bez visa gala, |
Ko mūžusāpēs mēs tam ieguvām - |
Ar trimdām, cietumiem un asins mokām |