text
stringlengths
0
30.1k
Mēs, negaidošie aplam cerētāji,
Kas ķērās bārdā pašam Laika tēvam
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
VĀRDI
Visas dzejiskās sēras un gaviles,
Jūtu visas plūsmas iz dvēseles -
Spēj tikai dienas mūžību kavēt,
Nau jau tie vārdi, ar kuriem var zavēt:
Tālumus pārcilāt,
Kaut ir par sprīdi pie mērķa klāt.
RAINIS
TĀLAS NOSKAŅAS ZILĀ VAKARĀ
ZEM VIENTULĪBAS TUMŠZAĻAJIEM SPĀRNIEM
. . . Pāri upei mēness meta
Tiltu zelta stariem:
Pārnākt sapņu gariem
Miglai līdz iz tumšiem mežiem.
RASA KLĀJA ZEMES VAIGU
Tālos mežos saule slīka:
Rasa klāja zemes vaigu,
Sārta blāzma vaigā tvīka;
Visu nakti rasa rita,
Balti klāja zemes vaigu,
Zaļā sagšā mēmi krita;
Saule pārnāk, atrod rītu:
Rasas klātu zemes vaigu,
Baltā asru autā tītu.
BALTA LAIME
Bez gala upe sniecas
Uz ziliem kalnājiem.
Tur debess pret zemi liecas
Aiz mūžu tālumiem;
Kur debess ar zemi tiekas,
Kur tālums neplūst vairs,
Tur balta laime man liekas,
Tur tu, tur nogrimst dairs.
VAKARA MIERS
Pie debess malas,
Mākoņu piespiesta,
Guļ vakarblāzma,
Dziestot vēl zudina.
Tāļš uguntiņš kuras,
Nelīdzi mirgojot,
Griež pļavā grieze -
Miera sirds negrib tev dot?
Lēn-lēni dziļāk
Tumsa uz zemi līkst,
Velgs vēsums staigā,
Galva tev rokās tvīkst.
MŪŽĪBA
Zil-augstu kalnāju
Sniegotā gultā
Guldīju galvu,
Lūkoju tālē...
Pār kalnu kalniem,
Aiz zvaigžņu zvaigznēm,
Līdz manas acis
Nesniedza redzēt:
Līdz manas acis
Nesniedza redzēt,
Līdz visi prāti
Mulstin mulsa.
MIGLAS LOKĀ
Ko, senais sapnis,
Tu dvēsli moci,
Tās tālās dienas
Pa miglu loci?
Ar klaidu tēliem
Celies un plūsti,
Kā plašos tīklos
Dvēseli gūsti?
Caur tīkla acīm
Mirdz birzes cauri -
Dvēselei gūstā
Tik šauri, šauri.
Uz tālām dienām
Ceļš lokā vijas,
Sapņainie tēli
Plūst un mijas.
SIRDS TIK GRŪTA
Smagi sēri
Lauku mātes
Elpa pūta;
Pāri pļavām
Rudens tvaika
Vēsmu sūta.
Vēsmas drēbe
Pelēkzīda,
Miglas šūta;
Pērļu smaga
Vīle velkas,
Liecas rūta -
Nobirst rūta,
Nobirst astra - -
Sirds tik grūta.
JŪRAS VAIDI
Iz tālām, senām dienām
Man dzirdas, ka jūra krāc,